10 lomas, kurās mēs ikviens mainīsimies ar saviem vecākiem

paren

Neticami, pat nepaspējām atskatīties kā esam izauguši. Pa īstam! Un pieauguši! Pirms tam, kamēr jutāmies kā “pašpuikas”, iemācījāmies domāt par kredītiem, spriest par politiku un pat lasīt autorus no kuriem 9.klasē palika slikti.

Un vēl mēs pat nepamanījām, ka esam mainītās lomās ar saviem vecākiem.

Tagad esam tie, kas stāsta viņiem par pasaulē notiekošo.

Jā. viņi klausās ziņas, lasa avīzes. Bet vienalga vecākiem nāksies vērsties pie mums, lai iegūtu informāciju par dzīvē notiekošo : kā tagad pieņemts un kā izmantot to vai citu jauninājumu un atvieglojumu. Labi, ka vismaz šai paaudzei nevajag skaidrot, kāpēc meitenes staigā krekliņos ar dziļiem izgriezumiem, šortos, kas līdzīgas biksītēm. Mūsu vecākiem gan vajadzētu pasvīst, lai mūsu vecmammai un vectēvam ieskaidrotu, ka īsi bruncīši nebūt nenozīmē, ka to nēsā pērkama prostitūta, un, ka mazmeita drīkst tā iet uz institūtu.

Tagad mēs viņus mācam rakstīt un lasīt.

Tas bija pavisam nesen, kad tie bija mūsu vecāki, kas mums mācīja rakstīt strīpiņas un savienot burtus, lai veidotos vārdi: “Mamma mazgāja logu”. Tagad mēs mācam viņiem atvērt īsziņas un kā atbildēt uz tām. Un, galvenais, kā iemācīties rakstīt, lai sarakste nekļūtu pavisam dīvaina.

Tagad tie esam mēs, kas uzmanām un sekojam, lai mūsu vecāki neredzētu un nedzirdētu ko biedējošu un nesaprotamu.

Pavisam nesen mamma un tētis baidījās, ka tik mēs nesākam slapināt gultā no pārbīļa, vai nedod dievs sākam viens otram pārstāstīt, ka redzējām sižetus no pornogrāfiskām kārtīm. Tagad mēs baidāmies, ka tik viņus neķer sirdstrieka, vai vēl sliktāk, ka tik viņi nesāk ar kaimiņiem, visiem paziņām, vai pie mums ienākušajiem darba kolēģiem apspriest mūsdienīgi modernās lietas, par kurām viņiem nav ne mazākās saprašanas.

Tagad tie esam mēs, kas viņus vizina mašīnā kā kādreiz viņi mūs vizināja uz dārziņu ar ragaviņām.

Tikai viņi to darīja katru rītu un jebkuros laika apstākļos – vai Puškina laika cienīgos, kad saule spīd un sals kož vaigos, vai putenis un jābrauc bija pa kupenām. Bet mēs ar grūtībām atlicinām priekš viņiem pāris stundas mēnesī un piedevām esam īgni, ka tas jādara tik bieži un cik neizdevīgi tas ir mums.

Mēs viņiem dāvinām dārgas dāvanas, bet no viņiem esam priecīgi saņemt vienkāršu tamborētu sedziņu.

Vai pončo krāsās, kas gluži vai ņirb acīs. Viņi atlicina to naudiņu, ko mēs viņiem piesviežam sīkiem izdevumiem, jeb nē – produktiem, lai viņi spētu iekrāt vairāk naudas lielākai dāvanai.
Un, kad gribas apvainoties, saņemot dāvanā pavisam nederīgu mantu, ko viņi dāvina no sirds, vienkārši jāatceras, kā viņiem bija mute smaidā līdz ausīm, un kā viņi no prieka lēkāja vai līdz griestiem, kad mēs svinīgi sniedzām kādu olu griežamo vai lētu muzikālo lādīti ar noplukušu pērtiķi uz vāka.

Tagad tie esam mēs, kas ved viņus pie ārstiem, bet mūsu vecāki to negrib, spītējas, izmanto atrunas un kļūst kaprīzi.

Ar viņiem viss vēl ir vislabākajā kārtībā, bet mēs ceļam paniku. Neviens vēl nav nomiris no klepus, pat ja tas nepāriet pusgadu., izsitumus pa pus ķermeni vienkārši jāārstē ar bērnu krēmu, jo dakteri tā vien meklēs izdevību izrakstīt pēc iespējas dārgākas zāles. Varbūt pagaidīsim līdz pensijai? Mūsu!

Tagad mūsu vecāki krāj atlaižu kuponus kā mēs kādreiz krājām konfekšu papīrīšus.

Un tagad tie esam mēs, kas dusmojas uz nevajadzīgu krāsainu papīrīšu kaudzītēm. Bet smaidām un sakām paldies, kad viņi pūlas mums tos ” ieskapēt”.
Pēc tam taisnojamies, ka nepaspējām izmantot atlaides aizņemtības dēļ.
Un noklusējam, ka pat necentāmies tās izmantot un paspēt.

Mūsu vecāki ar azartu un prieku pucē lelles, ko mēs viņiem ar prieku dāvinām.

Mazbērnu izskatā. Un viņi ir priecīgi pabarot mazo, un pasaku palasīt priekšā, bet ne visu laiku, tikai tad, kad viņiem to gribas darīt. Mēs apvainojamies, ka vecmamma un vectēvs to negrib darīt vienmēr.Ei, ei, mēs taču arī bērnībā mīlējām ne tikai ar lellēm spēlēties, bet arī bumbu patrenkāt, izskrieties ar draugiem pa ielām, palasīt interesantu žurnālu. Padomājiet par to!

Agrāk viņi mums lasīja priekšā un skaidroja izlasīto.

Tagad vecāki mums lūdz izlasīt sīkiem burtiem rakstīto anotāciju uz kāda iepakojuma. Un, protams, izskaidrot. Un, jā, citreiz vairākas reizes.
Atcerieties, ja mēs ko nesapratām lasot “Princi un ubaga zēnu” vai “Trīs musketierus”, bet viņi saprata tikai aptuveni, vecāki pacietīgi atvēra skapi un sameklēja tajā biezu enciklopēdiju un meklēja tur. Mums pietiek vien nospiest podziņu mobilajā telefonā: “Meklēt Google”.

Agrāk mūsu vecāki daudz strādāja , un mēs viņus praktiski neredzējām.
Tagad tie esam mēs, kas daudz strādā, un mūsu vecāki gandrīz neredz mūs.

Un tas ir skumji!

avots: pics.ru
Komentē
Nav komentāru

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Dieviete.lv,  noteikumi, info@dieviete.lv 2016

or

Log in with your credentials

or    

Forgot your details?

or

Create Account