Bērni mēdz sasmērēt. Bērni mēdz sasmērēties. Labā ziņa ir tā, ka tas ir viens no veidiem, kā viņi iepazīst pasauli un mācās eksperimentēt. Sliktā ziņa – ne visus traipus var izmazgāt… Un to ļoti labi zina sieviete vārdā Hetere, kas dalījās skumjā, bet pamācošā savas dzīves notikumā ar nosaukumu “Zilais traips”.

Šis patiesais stāsts liks aizdomāties par bērniem, par viņu radītiem traipiem un par to, kas patiesībā dzīvē ir vissvarīgākais.. 

“Zilais tintes traips”

“Tonakt es berzu slaimu (slime), kas izkrita meitai no rokām, kamēr viņa ar to spēlējās, ļaujot tecēt cauri pirkstiem. Mūsmājās valda liels slaima trakums, un tas pēc sevis atstāj lielu, lipīgu netīrību. Mana meita bija satīrījusi lielāko daļu no šmuces, taču es vēl centos izberzt tur, kur slaims bija iesprūdis. Un es kļuvu ērcīga. Šķita, ka slaims ir visur. Taču tad es atcerējos citu reizi, kad tīrīju lielu nekārtību. Tas notika pirms daudziem gadiem. Un atmiņas atausa..

Pirms 14 gadiem…

Bija gandrīz pienācis gulētiešanas laiks. Mēs bijām tik tuvu naktsmieram… Es biju pārgurusi, un viss bija nekārtībā. Dzīve bija neapstādināma kopā ar mūsu divgadīgajiem trīnīšiem un viņu vecāko brāli (4 gadi). Man neatlika laiks sev, un es vismaz 4 dienas nebiju mazgājusies dušā. Katra manas dzīves sekunde bija viņu vajadzību apmierināšana, un, lai gan biju pārgurusi, es to nemainītu ne pret ko citu. Manas rokas bija pilnas darba, taču arī sirds nebija tukša.

Mēs tikko bijām pabeiguši nakts rituālus – vakariņas un mazgāšanos – un saaicinājām savu puišu komandu uz dzīvojamo istabu, lai pirms miega nedaudz sakārtotu telpu. Skanēja radio, visi dziedāja, dejoja un lasīja rotaļlietas.

Es ātri liku nost rotaļlietas un biju tik nepacietīga nolikt bērnus gulēt, lai pati varētu paspēt nomazgāties dušā, kad pēkšņi viens no puišiem iesaucās: „Ak, nē!”

Es pagriezu galvu tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā viena no trīnīšu rokās saplīst pildspalva, tās saturu izlaistot uz baltā paklāja. Viņš priecīgi iespiedzās, redzot, kā tinte tek gar viņa pirkstiem, nošļakstot  viņa tīro pidžammu.

Es noelsos, ieraugot zilo tinti izplūstam uz grīdas un iesūcamies mūsu jaunajā, baltajā paklājā. Es ātri pasaucu vīru, kurš mazgāja traukus, lai nāk man palīgā. Es jutos tik skumja… Tūliņ pagrābu puiku, lai vestu uz vannasistabu nomazgāt, kamēr vīrs ķērās  pie paklāja tīrīšanas, lai dabūtu ārā tos koši zilos traipus.

Pār  vaigiem ritēja vilšanās pilnas asaras. Es biju tik ļoti nogurusi. Un dusmīga. Ļoti, ļoti dusmīga. Es nedusmojos uz savu dēlu – kurš bija tik zils kā Smurfs – es dusmojos uz sevi, ka atstāju pildspalvu vietā, kur bērns tai varēja tikt klāt. Mēs šajā mājā dzīvojām tikai 6 mēnešus, un jaunais paklājs tika pilnībā sabojāts.

Mēs stundu berzām to traipu, un tomēr tas palika redzams.

Nākošajā dienā ieradās paklāju tīrītāji … un viņi tīrīja vairākas reizes … tomēr traips nepazuda … tas it kā lūkojās uz mani – tik košs un tik zils.

Es biju tik ļoti vīlusies katru reizi, kad redzēju traipu – tas bija tik neglīts. Pilnīgs pretstats paklājam. Un, lai ko mēs darītu, ietiepīgais traips palika. Traips lika man justies apkaunotai. Es biju tik ļoti vīlusies. Tas man lika justies dusmīgai un atgādināja par manu neveiksmi bērnu audzināšanā, atstājot pildspalvu vietā, kur to varēja aizsniegt mazs bērns. Tas zilais traips bija negatīvisms manā dzīvē. Es to ienīdu.

Nākošajā mēnesī, mans mīļais dēls (tas, kurš izlēja tinti) saslima. Diagnoze – vēzis. Pēc 2 gadiem viņš nomira.

Mans dēls bija prom, bet tas zilais traips? Tas vēl aizvien tur bija … un tagad … tas vienmēr atgādina par manu dēlu. Tas atgādināja par manu vilšanos par kaut ko tik maznozīmīgu … kaut ko tik nenozīmīgu mūsu dzīvē.

Zilais traips bija atgādinājums, ka dzīve ir nekārtīga, taču tas to padara tik vērtīgu.

Traips bija atgādinājums par mazajām lietām un to nozīmīgumu.

Atgādinājums, ka svarīgāki ir cilvēki, nevis lietas.

Atgādinājums, ka negadījumi notiek.

Atgādinājums palaist vaļā sīkumus un turēties pie tā, kas patiesi ir svarīgs.

Gadu laikā traips tā arī neizzuda. Tas palika tikpat spožs kā bija. Mēs iemācījāmies to noslēpt zem mēbelēm, bet katru reizi, kad rūpīgi kopu māju, es atkal atradu to traipu, kas lūkojās uz mani. Un katru reizi man aizrāvās elpa, atgādinot par manu lielo zaudējumu.

Un traips, kas pirms tam bija gluži kā suņa nagla un lika man raudāt, tagad liek man pateikties Dievam par brīnišķīgajām atmiņām.

Tas atgādina man, ka dzīve ir nekārtīga. Vienmēr uz virtuves grīdas kaut kas tiks izliets. Zelta zivtiņa nonāks automašīnas salonā. Logi tiks izsisti ar beisbola bumbiņu. Netīrās veļas grozs būs pilns un izlietne tāpat. Uz stikla durvīm vienmēr būs pirkstu nospiedumi, bet uz galda krītiņu atstātās pēdas. Un būs zili traipi uz jaunajiem paklājiem.

Bet tā nekārtība? Tā rodas, jo mēs dzīvojam, mēs mīlam, mēs augam un mēs mācāmies. Tā liek mums būt pateicīgiem. Un tā ir svētība.

Un ziniet ko?

Es izvēlētos miljoniem zilu traipu uz mana jaunā paklāja, ja tas nozīmētu, ka es varu pavadīt vēl vienu dienu kopā ar savu dēlu.

Es apskatījos uz slaima radīto nekārtību un tas man atgādināja par zilo tintes traipu uz paklāja. Es sapratu, ka kaut kur ir kāda mamma, kas slimnīcā sēž pie sava bērna gultas … labprātāk vēloties būt mājās un tīrīt bērna atstātos traipus, jo tas nozīmētu, ka viņš ir gana vesels, lai radītu nekārtību – gluži kā es … pirms daudziem gadiem.

Asaras ritēja pār maniem vaigiem. Es tīrīju slaima traipus ar jaunu perspektīvu – atrodot svētību nekārtībā – un pasakoties Dievam par čukstiem man ausī – būt pateicīgai un koncentrēties uz svarīgo dzīvē.” /Hetere Dakvorta (Heather Duckworth)/

 

Raksts sagatavots, izmantojot ārzemju avotus.

Autors: Dieviete.lv

 

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2019

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?