Es esmu jaunā māmiņa, bet neesmu neveiksminiece

landscape-1443535692-syn-cos-img-96171-e1443455549429 Es neciešu neveiksmes. Mani audzināja par teicamnieci, es vienmēr tiecos pēc saviem mērķiem, cenšoties attaisnot sabiedrības gaidas. Es izlaidu pirmoklasi un gāju uzreiz jau otrajā. Pēc tam es nolēmu spēlēt pa nopietno un trīs gadu laikā ieguvu bakalaura grādu, bez neviena 9-nieka. Man bija 20 gadi, es jau gadu kā biju precējusies, mēnesi kā biju beigusi universitāti, ritēja mana otrā darba diena manā pirmajā darba vietā, kad es uz grūtniecības testa ieraudzīju divas svītriņas. Tad vēl es nezināju, ka tā bija pirmā manas atlikušās dzīves diena. Kļūstot par jauno māmiņu, daudzu cilvēku acīs es uzreiz kļuvu par neveiksminieci. Ja panākumus mēra ar sasniegumiem, lielisku rekomendāciju, augstāko izglītību un labi apmaksātu darbu, tad es nemaz necentos kļut veiksmīga. Tā vietā, lai strādātu līdz pusnaktij, vakarus un naktis es pavadīju šūpuļkrēslā ar krūts piena pleķiem uz T-krekla, sasietu zirgasti, bez grima, nogurusi un izmocīta. Es atceros sava mazulīša katru grumbiņu, katru centimetru, atceros viņa matu smaržu, viņa sirdspukstus, katru viņa elpu, kad viņš veica dziļu ieelpu un degunu iestūķēja man zem halāta. Es lasīju viņam grāmatas. Es jau zināju no galvas bērnu dzejolīšus. Es dziedāju dziesmiņas. Un kad es neko vairs nevarēju atcerēties no noguruma, es sacerēju pati savas un dziedāju līdz balss zudumam, līdz kamēr viņš aizmiga. Man joprojām bija lieli sapņi izmainīt pasauli, un es noskatījos, kā mani kursabiedri ceļoja apkārt pasaulei, izgaršoja dzīvi, ņēma no tās visu, ko vien varu. Un zināt, ko? Mēs visi bijām laimīgi. Viņi izmēģināja to, ko es neizmēģināju, un iespējams arī neizmēģināšu, bet man ir mazs puisītis, kura seja iemirdzas brīdī, kad viņš ierauga mammu, pat ar kafijas smaržu, vakardienas izsmērējušos skropstu tušu un izpūrušiem matiem. Ar viņu kopā esmu laimīga. Es gandrīz vai nomiru no laimes, kad viņš pirmo reizi pateica vārdu: “Mamma”. Man vēl ir jāsasniedz visi savu iepriekšējie mērķi. Man vēl jāatstāj savi neizdzēšamie nospiedumi tur, kur sapņoju, bet tagad man ir maziņš puisītis, kurš skatās, kā es no debesīm nonesu zvaigznes. Dažreiz viņš aizmieg, aplicis savas rociņas man ap kaklu vienkārši tāpēc, ka es viņam mazdrusciņ esmu vajadzīga, un vēl mazdrusciņ, un vēl. Un, ja man tas viss ir, tad es nekad nezaudēšu. Patiesībā, es tagad pavisam savādāk skatos uz neveiksmēm. Esmu iemācījusies atlaist sevī ieliktās gaidas, kuras man bija jāattaisno vai kuras es varēju attaisnot. Es sapratu, ka pietiek ar mīlestību. Skatīties, kā viņa acis iedegas, kad viņš noķer manu skatienu, būt par viņa drošības saliņu, būt viņam par visu pasauli – ar to pietiek. Мātišķums pie manis atnāca ātri. Daži var to uzskatīt par neveiksmi. Bet ne es. Es pilnībā padevos un atdevos mātišķumam, atļāvu tai nogludināt visas manas asās šķautnes. Tas mani izārstēja tā, kā es pat nevarēju iedomāties, un viss sākās ar tām divām svītriņām uz grūtniecības testa.

avots: soulpost.ru
Komentē
Nav komentāru

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Dieviete.lv,  noteikumi, info@dieviete.lv 2016

or

Log in with your credentials

or    

Forgot your details?

or

Create Account