10686965_338334356291225_4749312906504430058_n

Lasīju šo rakstu un brīnījos, cik gan interesanti esam iekārtoti un kādām tik mācībām savā dzīves ceļā cauri jāiet. Taču svarīgākais ir nezaudējot ticību, iet, darīt, mācīties un mainīt to, kas mūs pašus neapmierina. Viss, par ko šeit runāts, pieder arī pie manas dzīves un, to lasot, ik pa brīdim gluži vai sarāvos: taisnība taču. Bet kļūdu nav, ir tikai mācību stundas.

Galvenais sķērslis ceļā uz laimi – lepnība.

Nodarbojoties ar psiholoģisko praksi, es ievēroju to, ka daudzi cilveki ļoti bieži dzīvo, turot aizvainojumu uz dzīvi: – Viss ir netaisnīgi, viss ir ne tā! Vīrieši – ne tie, darbs – ne tas, pilsēta, valsts, bērnu uzvedība, vecāki, sabiedrība u.t.t.

Nav nekāds brīnums, ka cilvēks ar tadu prāta un dvēseles stāvokli turpina saņemt vienas un tās pašas dzīves mācības, tikai ar katru reizi tās kļūst arvien smagākas un sāpīgākas. Taču, par cik, lielākā daļa cilvēku visas šīs situācijas neuztver kā mācību stundas, tad tās arī paliek kā neizmācītas, nepabeigtas un “upuris” vēl spēcīgāk pieķeras domai par pasaules netaisnību, par dzīvi un to, kas visu to radījis. Pakāpeniski tāds cilvēks parvēršas par aizmirstu, naidīgu radījumu, rodas slimības kā fiziskās, tā arī dvēseliskās.

Taču tādā stāvoklī ilgi dzīvot nevar un cilvēks sāk meklēt risinājumu, un agri vai vēlu uzduras kādai psiholoģiska satura literatūrai, nokļūst kādos kursos vai treniņos. Un tur izdzird ideju par to, ka vispār jau katrs pats ir savas laimes kalējs, tikai pašam jāņem atbildība par savu dzīvi savās rokās, jāpieņem sevi, jāiemīl un jāiemācās metodiski vadīt savu likteni. Un, lūk, kādu laiku bijušais “upuris” strādā ar sevi, uzpumpē savu pašapziņu, uzzin daudz jauna par enerģijām, realitātes vadīšanu un patiešām saņem savus pirmos rezultātus.

Tālāk notiek briesmīga nomaiņa “upuris” kļūst par “radītāju”, tātad cilvēks sāk domāt, ka tagad viņš ir īsts savas dzīves saimnieks un var vadīt savu realitāti pilnībā. Tādā viltīgā veidā lepnība saglabā sev dzīvību un tikai pastiprinās. Cilvēks sāk ievērot pārējo cilvēku “nepilnības” viņš paceļas virs tiem – tie šķiet tik “guloši” un “neattīstīti”. Un tāpēc viņš visu laiku saka: “Kā gan var būt tik tumsonīgs un negatīvs? Vai tad viņi nesaprot, ka viņu dzīve ir pašu rokās.Kāpēc viņi neko nedara, lai mainītu savu dzīvi, bet tikai vaid?”

Tādā veidā cilvēks pats iekrīt sava svarīguma slazdā un visus savus nopelnus piedēvē tikai sev (un nedaudz tiem, kuri devuši viņam šīs zināšanas),sanāk tāds kā “pusdievs”!

Kā likums, dzīve sāk uzgriezt viņam muguru. Atkal atgriežas negatīvie notikumi vai parādās jauni, vēl iepriekš nepieredzēti. Un cilvēks atkal nevēlas to pieņemt, viņš protestē: “Es taču esmu savas dzīves saimnieks, sava likteņa lēmējs, es esmu uzzinājis visus noslēpumus, kāpēc viss notiek ne pēc mana prāta?”. Tikai pasaule diemžēl viņu nedzird un cilvēks paliek viens savā lielumā, “nesaprasts un neatzīts”.

Tā arī ir visaugstākā lepnības izpausme. Atrodoties tadā stāvoklī, cilvēks dzīvo pilnīgā atšķirtībā no pasaules un no tiem spēkiem, kas pasauli radījuši un vadījuši šo pašu cilvēku. Pakāpeniski “iedomīgais radītājs” ieslīgst negatīvā un viļas visās burvju metodikās, pie kurām vērsās pēc palīdzības. Taču cilvēkiem un metodikām ar to visu nav nekāda sakara, visa vaina vien paša cilvēka prāta stāvoklī. Cenšoties kaut ko iemācīties par citiem, viņš tā arī nekļuva par “dzīves skolnieku” un vēljoprojām visās situācijās redz nevis mācības, bet kaitinošas kļūdas.

Lai neiekristu šajas lepnības lamatās, pastāvīgi sev jāatgādina, ka mūsu katra dzīvē ir kāds neizskaidrojams augstākais spēks, kurš mūs vada,atbalsta un virza. Ir nepieciešams atcerēties, ka kļūdu šajā pasaulē nav, ir tikai mūsu nevēlēšanās uzskatīt tās par mācībām.

Un saņemot kadu balvu, iepazīstot veiksmi, nevajadzētu nopelnus piedēvēt sev, bet dalīt tos ar Pasauli, laikā pasakot “paldies” par to, ka tā ļāvusi mums būt labākiem, gudrākiem, spēcīgākiem. Tāpat arī svarīgi saglabāt pateicības sajūtu visiem saviem skolotājiem, kuri atnesuši jums šo gudrību un zināšanas.

Un pat tajos mirkļos, kad šķiet, ka “tagad es varu absolūti visu, svarīgi ir neaizmirst par to, ka šo sajūtu jums dod Pasaule un tā nu gan jums nepieder.

Tāpēc ir ļoti svarīgi vienmēr saglabāt cieņas un pateicības pilnu prāta stāvokli pret tiem spēkiem, kuri radījusi šo pasauli un vada notikumus. Un noteikti vajag atrast savu veidu kā komunicēt ar šiem spēkiem – ar Pasauli, Visumu, Dievu, sauciet to kā vēlaties, tāpēc, ka tikai caur šo avotu mēs varam saņemt mīlestību un laimi visam mūžam.

Autors: Vadims Kurkins

avots: gintafiliasolis.wordpress.com

Atstāt komentāru

Esi pirmais, kas komentē!

avatar
wpDiscuz

Dieviete.lv,  noteikumi, [email protected] 2017

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?