Kā pareizi atbildēt uz bērna jautājumiem

126579__girl-paints-grimace_p

Sākumā bija pirmais vārdiņš… tik ilgi gaidītais un beidzot sagaidītais – „mamma” vai „tētis”. Un vecāki atviegloti nopūtās – „beidzot mazulis sāka runāt”. Bet pēc kāda laika mazulis sāk runāt nepārtraukti un, galvenais, – uzdot veselu virkni visdažādāko jautājumu.
Kad agrā jaunībā atpūtos vasarnīcā kopā ar 5-gadīgo radu puisēnu, no viņa bezgalīgajiem „kāpēc? un kas tas?” galva ne tikai „griezās uz riņķi”, bet pilnībā atteicās funkcionēt un nespēja ģenerēt pat visvienkāršākās atbildes uz bērna nevainīgajiem jautājumiem. Vecāki, kā parasti, nepiedomājot kaut ko atbildēja viņam, bieži vien lai tikai kaut kas būtu pateikts. Bet kad bērna jautājumi pārgāja no „nevainīgo” kategorijas un „nepieklājīgo jautājumu” līmeni, vecāki sāka uztraukties, cēla trauksmi un steidzami pārbaudīja apkārtējo sabiedrību, ar ko zēns tiekas. No kurienes inteliģentais mājas bērns varēja saklausīties tādas riebeklības? Ne no kurienes – vienkārši tā ir bērna dabiskā ziņkārība.

Esi gatavs

„Kāpēcīšu” periods parasti sākas apmēram 3 gadu vecumā. Kaut gan tas nav strikti noteikts. Bērnam, kurš agri sāk runāt, tas var pienākt jau 2 gadu vecumā, citam – tikai ap 4 gadiem. Parasti vecāki izrādās absolūti negatavi šim svarīgajam sava bērna attīstības posmam. Un kā tad lai sagatavojas tai jautājumu bezgalīgajai plūsmai par dažādām tēmām, kas tiek uzdoti visi reizē un parasti visnepiemērotākajā brīdī. Tikai nevajag domāt, ka tas jūs neskars. Ja jūsu lolojums neiziet šo posmu, tas ir iemesls aizdomāties – vai ar bērnu viss ir labi, vai kaut kas tomēr nav kārtībā. Bērna dabiskā ziņkārība jebkurā gadījumā izlauzīsies laukā un tā būs vērsta vispirms jau uz jums – vecākiem. Jo tieši jūs savam mazulim esat visgudrākie, viszinošākie un varošākie guru.

Vai var paspēt sev paklāt apakšā salmus un neiekrist ar seju dubļos sava bērna priekšā? Protams, var. Vispirms, jums ir jāiztēlojas – par ko visbiežāk jautā bērni. Un jautājumi „par to” – tas ir vienkāršākais ar ko nāksies saskarties. Droši vien kādiem jūsu paziņām vai radiniekiem ir kāds „piemērs no dzīves” ar aizkustinošu trīsgadnieku. Šāds augošs izgudrotājs atradīs piemērotu „barību” jūsu prātam.

Jūsu uzdevums – nofiksēt visus šos neparastos un bieži vien negaidītos jautājumus. Tādējādi jūs būsiet ieguvuši kaut nelielu tēmu sarakstiņu, par kurām jums būtu rūpīgi jāsagatavojas.

Lasi vēl:
JAUNĀ MĀTE ZAUDĒ SAVU BĒRNIŅU, ESOT 20 NEDĒĻAS STĀVOKLĪ. VIŅAS STĀSTS TEVI AIZKUSTINĀS!
12 apbrīnojami labsirdīgu un draudzīgu suņu šķirnes, īpaši ģimenēm ar bērniem
Laimīgiem bērniem – laimīgi vecāki

Īss saturs

Tagad, kad Jūsu rokās ir, lai gan nepilnīga, bet tomēr informācija, ir ļoti liela vēlme saprast – kā tad būtu jāatbild uz bērna jautājumiem, lai pilnībā apmierinātu mazuļa neremdināmo ziņkārību un vienlaikus nenodarītu pāri viegli ievainojamajai bērna psihei. Pirmkārt, atcerieties – atbildēm ir jāatbilst bērna vecumam. Nevajag iedomāties, ka bērns vēlas uzzināt visus sīkumus par pieaugušo cilvēku intīmo dzīvi, ja viņš uzdod jautājumu par to, kā viņš nācis pasaulē.

Tāpat nav nepieciešams izplūst plašos skaidrojumus, ja Jūsu atvasei interesē kāpēc zāle vai lapas ir zaļas. Viņam neinteresē, ka pie visa „vainīgs” ir hlorofils, kas piedalās fotosintēzes procesā, kura rezultātā izdalās skābeklis, kuru mēs visi elpojam… Vai vēl nenogurāt lasot? Tieši tāpat arī bērns piekusīs to visu klausoties un rezultātā aizmirsīs, ko vispār pajautāja. Atbildēm uz bērna jautājumiem jābūt precīzām un lakoniskām. Šajā gadījumā – spēja izteikties īsi ir talanta māsa (ne māsīca). Ideālā gadījumā atbildei jāietilpst trīs teikumos, maksimums – piecos, bez mākslinieciskiem izskaistinājumiem un minimāli ietverot specializētus terminus.

Atbildēm jābūt maksimāli pietuvinātām patiesībai. Bērniem jāgūst skaidrs priekšstats par pasauli, kurā viņi dzīvo. Tādēļ Jūsu primārais uzdevums – sniegt bērniem patiesi ticamu informāciju par viņus interesējošiem jautājumiem. Daudzi vecāki bieži vien ņem palīgā rūķus, burvjus, elfus un citus pasaku tēlus. Piemēram, ka šo brīnišķīgo varavīksni uzzīmēja burvis gaišzilā helikopterā. Neapšaubāmi, šādi pasakaini paskaidrojumi rosina bērna iztēli un saprātīgos apmēros ir pat ieteicami. Bet nevajag ar tiem pārlieku aizrauties. Bērnam noteikti jāizprot robeža starp iluzoro pasaku pasauli un reālo dzīvi.

Atbildēm IR JĀBŪT. Mēs bieži vien mēdzam neatbildēt uz jautājumiem, ja negribam vai nevaram uz tiem atbildēt. Ja bērns uzdod jautājumu neatbilstošā brīdī, tad noteikti ir jāparāda bērnam, ka viņa jautājumu esat dzirdējis, bet atbildēsiet nedaudz vēlāk – kad atbrīvosieties. Un noteikti neaizmirstiet to izdarīt – atbildiet uz mazuļa uzdoto jautājumu pat tad, ja viņš jau ir aizmirsis, par ko pirms kāda brīža Jums jautāja. Iniciatīvai ir jānāk no Jums – no vecākiem. Un nav nekā apkaunojoša un nosodāma, ja uzreiz nezināt pareizo atbildi uz bērnu interesējošo jautājumu – pārvēršat šo situāciju kopīgā darbībā, kopīgi meklējot informāciju par nezināmo tēmu. Tas būs daudz labāk nekā savu nezināšanu aizbildināt ar sāpošu galvu vai mēģināt juceklīgi un nepārliecinoši kaut ko stāstīt.

Trīs galvenie „ne”

Līdzās tam, ka vajadzētu nopietni un saprotoši izturēties pret bērnu atbildot uz neskaitāmajiem jautājumiem, ir jāatceras arī tas, ko nedrīkst darīt nekāda gadījumā.

♦Nedrīkst melot

Veltīgi domājat, ka bērns par meliem nekad neuzzinās. Jūsu uzvedība, kustības, neskaidrā un juceklīgā runa pateiks bērnam daudz vairāk nekā jūsu vārdi. Un to, ka melot bieži vien ir izdevīgi – to viņš agrāk vai vēlāk pats sapratīs, jo dzīvs piemērs viņam visu laiku būs acu priekšā. Galu galā – ar laiku bērns sāks meklēt patiesību citur, un nav teikts, ka šie citi informācijas avoti būs objektīvi un pietiekami informatīvi. Protams, pēc dažiem gadiem primārais būs savstarpējās uzticēšanās jautājums, kurš aktualizēsies bērneļiem paaugoties. Tikai nav zināms, vai bērns Jums uzticēs savus visslepenākos noslēpumus un vēlmes, vai arī uzskatīs par vienkāršāku atrunāties samelojot?

♦Nedrīkst noklusēt

Pārāk bieži mēs izvēlamies neatbildēt bērniem, ja viņi uzdod „pārāk pieaugušus” jautājumus vai arī sāk interesēties par pieaugušo problēmām. Un veltīgi. Pirmkārt, bērnam ir skaidri jāsaprot, ka viņš nekādā gadījumā nav problēmu cēlonis. Pretējā gadījumā jūs riskējat ar to, ka paaugoties bērns būs nervozs, bailīgs, kompleksains un absolūti nepārliecināts par saviem spēkiem. Otrkārt, bērnam ir jāizprot situācijas, kas veidojas pieaugušo dzīvē. Vecāki ir bērnu paraugs šajā dzīvē, un tieši pēc Jūsu attiecību modeļa pret visu un visiem veidosies arī viņu attiecības pret apkārtējo vidi, apkārtējo pasauli.

♦Nedrīkst ignorēt

Jūs, protams, varat izlikties, ka neko nedzirdat, neko neredzat un nevienam neko neteiksiet. Visnotaļ ērta pozīcija, bet šajā situācijā, diemžēl uzvaru nenesoša. Bērns izdarīs savus secinājumus par to cik viņš jums ir vajadzīgs, par jūs mīlestību pret viņu. Jo tieši attieksme pret bērnu un interese par viņa vajadzībām ir patiesais vecāku mīlestības rādītājs, un vecāku mīlestības pret bērniem, kā zināms, nekad nevar būt par daudz.

Komentē
Nav komentāru

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Dieviete.lv,  noteikumi, info@dieviete.lv 2016

or

Log in with your credentials

or    

Forgot your details?

or

Create Account