C1605D3A-F8EF-4113-B50B-EFDEF167139E

Parasti vecāki palaiž garām savu atvašu pieaugšanas mirkli, jo nekādi nevar saņemt spēkus un atzīt, ka tas nu ir sācies un rit pilnā sparā, vai arī pilnībā atsakās tam noticēt.

Tomēr tas ir tik svarīgi – laicīgi pamanīt un atpazīt pubertāti, bet tajā paša laikā nezaudēt sajūtu, ka agresīvais pusaudzis pie spoguļa ir tas pats bērns, kuram vajadzīga jūsu mīlestība un atbalsts. Vajadzīgs kā nekad agrāk.

Tomēr plašāk sastopamie veidi, kā kontaktēties ar pusaudzi ir:

  1. Spēkus zaudējusī māte kļūst histēriska, kliedz, no kā viss kļūst tikai sliktāk
  2. Agresīvs tēvs iejaucas situācijā ar vārdiem “Es tūlīt no tevis izdauzīšu visu to dullumu!”

Turklāt apkārt vēl grozās vecmāmiņa kā Pļuščenko Bilana klipā..

Sāksim no sākuma. Tātad, jūsu mazulis ar eņģeļa skropstiņām, smaržojošs kā rožu krūms, pārvērties par kliedzošu, smakojošu, konfliktainu, vietām matainu ezi. Parasti viņš nevēlās lasīt, mācīties un pacelt acis no planšetes.

Tā tas turpinās ne vienu gadu vien un attiecības, kas veidojas šajā periodā, var saglabāties uz visu mūžu. Pusaudžu vecums pāries, bet atsvešinātības sajūta nostiprināsies, ja vien..

Ja vien neaizmirstam, ka “pārejas vecums”  – tas ir pats sarežģītākais vecums cilvēka mūžā, ko nevar salīdzināt ne ar vienu citu vecuma krīzi. Ne bērnībā, ne vecumdienās – ne 30, ne 40, ne 85 gados cilvēkam nav tik grūti. Jo bērns sāk strauji augt, skelets un muskuļu masa palielinās, bet sirds – asinsvadu  sistēma atpaliek. Viss attīstās neatkarīgi no citām sistēmām un nekādi neizlīdzinās. Hormoni lēkā. Simptomi, kas pieaugušajiem parādās pie palielināta stresa, kā menstruālā cikla izmaiņas, nogurums, garastāvokļa svārstības – pusaudža vecumā tiek uzskatītas par normālām blakusparādībām straujajai augšanai.

Nu, vai iedomājāties, cik viņam grūti?

Tur arī rodas konflikti, iebildumi, aizvainojumi. Parādās pirmās pumpas un pirmie kompleksi. Svīšana pieaug, atzīmes krītas. (Sākumskolā atzīmes, kas ir virs apmierinošā ir 50% , bet vidusskolā vairs tikai 10%. Saistībā ar pubertāti mācības pārstāj būt par galveno bērna prioritāti.) Dzīvē ienāk garas stundas, kas pavadītas spoguļa priekšā un tabakas aromāts. Nu, un plus- mīnuss vēl citas briesmīgas parādības, kas pirms neilga laika vecākiem nerādījās pat ļaunākajos murgos – narkotikas, sekss, alkohols un nakts uzdzīve. Lai gan šķiet, ka vēl pavisam nesen mammas noteiktā komandantstunda nebija tukša skaņa.

Un, ja bērns vispār pārstāj apmeklēt skolu, tad vecāki saprot, ka var, protams, pajautāt, “kāpēc?”, tomēr uz visa cita fona, tas ir tikai sīkums.

Milzīgā pusaudža pasaule sarūk līdz kādai, no pieaugušo redzespunkta, pavisam muļķīgai problēmai kā “kāpēc man nav puiša” vai “kāpēc es esmu pats īsākais klasē”. Un manas iecienītākās pusaudžu problēmas “Vai tad es neesmu tāds pats kā citi?” un “Vai tad tiešām es esmu tāds pats kā visi?”.

Parasti pubertāte meitenēm sākas ātrāk (11 – 13 gados), nekā zēniem (12 – 15 gados), lai gan daudz kas atkarīgs no tādiem faktoriem kā gēni un tautība.

Un, lūk, viņi vairs nav bērni, bet vēl arī nav pieaugušie un no tā aizbrauc jumts! Tas var notikt pēkšņi un strauji, kā apraksta Fransuāza Sagāna – vienas vasaras laikā.

Ko var ieteikt:

  1. Atslābt. Atcerēties, ka arī jums reiz bija 14 gadi. Atcerēties, kā māte nakts vidū zvanīja jūsu draudzenēm un tēvs nervozs stāvēja pie loga. Vispār – atcerēties, kā tas viss notika ar jums un kā jūs galu galā esat izdzīvojusi!
  2. Saprast, ka bērns ir izaudzis un viņam parādās sekundārās dzimumpazīmes un mainās psihe. Un, ka šobrīd viņš atrodas slimīgā stāvoklī, no kura pirmkārt jau cieš viņš pats, turklāt cieš daudz vairāk, nekā jūs. Pieņemt viņa pieaugšanu. Izrādīt viņam cieņu kā pieaugušam cilvēkam un sniegt atbalstu.
  3. Pēc iespējas biežāk izrādīt sapratni un iejūtību. Jūs, protams, esat dzīvs cilvēks un, kad dzirdat ko atklāti nekaunīgu, esat tiesīga izteikt savu neapmierinātību, bet tomēr centieties dienas nodzīvot bez agresijas un skandāliem.
  4. Iznest no mājas tēmu SKOLA. Pavisam. Iznest to kopā ar atkritumiem. Runājiet par skolu tikai tad, ja bērns pats ierosina šādu sarunu. (Te ietilpst arī sarunas par atzīmēm, eksāmeniem, kas it kā ietekmēs arī visas ģimenes nākotni, draudi par armiju vai sētnieka darbu, sarunas par to, cik svarīgi ir apmeklēt teātrus un muzejus, utt..) Ja jūs neskalosiet viņam smadzenes ar savām prasībām, pastāv iespēja sadzirdēt, ko viņš saka. Vēlreiz: ja jūs aizvērsiet muti, iespējams, ka bērns pats gribēs runāt un padalīties ar sev svarīgo.
  5. Tāpat nav vērts ar kreiso roku raut ārā planšeti, lai ar labo iestūķētu vietā grāmatu. Bezjēdzīgi.
  6. Lai bērnam izstrādātos apzinīga attieksme pret dzīvi, nepieciešams dot viņam zināmu brīvību.

Tāpēc, ka ir lietas, ko labāk izdzīvot 15 gados, nevis, lai tās panāk 20 gados. Fakts paliek fakts: bērni, kas tikuši sargāti, ar kuriem vecāki auklējušies, kurus par katru cenu “negrib palaist vaļā”, saskaroties ar reālo dzīvi, vienkārši netiek ar to galā, nezina, kā dzīvot pēc sava prāta un pieaugot vienmēr meklē atbalstu.

Un bieži sanāk tā, ka bērni no ģimenēm, kur viss bijis aizliegts, piemēram, uzpīpēt un iedzert, mēģina atgūt nokavēto, kolīdz iestājas augstskolā. Un tas jau ir infantilisms, kas izskatās muļķīgi un neveikli. Šajā laikā vienaudži jau visu ir pamēģinājuši, pieauguši un daļēji pārauguši dažādus kārdinājumus.

Savukārt “bērni”, kas dzīvojuši pēc stingra grafika, kurus visu laiku kontrolēja, kam neuzticējās, vienvārdsakot, organizētie bērni, nonākot nestandarta situācijās, nezina kā uzvesties. Viņi nav pieraduši un neprot pieņemt lēmumus. Neprot un nav raduši atteikt un nepadoties kārdinājumam. Toties ļoti vēlas iekļauties kompānijā, sapņo, ka vienaudži uzskatīs viņu par savējo. Tādā veidā rodas arī narkomāni.

Tāpēc kontrolēt ir bezjēdzīgi! Pilnīga kontrole un neuzticēšanās tikai pamudina bērnu uz meliem. Izeja ir tikai viena – dot brīvību jau šodien! Lai bērns piedzīvo dažādas situācijas un iemācās kā tajās uzvesties. Uzticēšanās un pārliecība, ka jūsu bērns pats sapratīs, kas ir labs un kas slikts, lūk, jūsu miera ķīla! Un nevis nepārtrauktie mēģinājumi noskaidrot viņa atršanās vietu un pašsajūtu!

Un, lūdzu, pat vissmagākajos brīžos un attiecību saasinājumos ar jūsu augošo dēlu vai meitu, neaizmirstiet – tas joprojām ir viņš, mazulis ar eņģeļa actiņām, un viņam joprojām nav citu vecāku!

Un te īss, apkopojošs saraksts ar noteikumiem dzīvei ar pusaudzi, ja vēlaties pārdzīvot pārejas vecumu ar iespējami mazākiem zaudējumiem.

Centietie un mācieties:

  • Vienmēr BŪT viņa pusē;
  • Mācēt KLAUSĪTIES nepārtraucot, kad pusaudzis kaut ko stāsta, lai viņš var izteikties un nebaidās, ka uz jebkuru viņa frāzi atbildēsiet ar savām audzinošajām idejām un pamācībām ( Nu, redzi? Es taču teicu!);
  • Mācēt KLUSĒT, kad bērns nevēlas neko stāstīt;
  • Mācēt ATTEIKT, kad tas ir nepieciešams. Atteikt stingri, bet labvēlīgi;
  • Mācēt ATLAIST un UZTICĒTIES, kad bērns sāk dzīvot savu personīgo dzīvi (draugi, draudzenes, braucieni, sarakstes);
  • Mācēt SARUNĀT ar bērnu, nenovedot situāciju līdz konfliktam (viņam vienmēr kaut ko vajag no jums, bet jums – no viņa; “ja nepalīdzēsi mājas darbos, nedabūsi kabatas naudu”) un turēties pie norunas;
  • RADĪT tādus noteikumus, lai bērnam nebūtu iemesla jums melot (melu iemesli ir trīs: bailes, izdevīgums un psiholoģiska patoloģija, divus no tiem jūs varat novērst, trešo – izārstēt);
  • IZSLĒGT no komunikācijas šāda veida jautājumus:
  • Kā tev iet skolā?
  • Ko tu klusē?
  • Kāpēc tu tik bēdīgs?
  • Kāpēc tu tik netīrs?
  • Es skatījos e-klasē un gribu ar tevi parunāt.. utt.;
  • SARUNĀTIES nepamācot, SARUNĀTIES kā ar vienlīdzīgu;
  • Iemācīties sarunāties NEVIS PAR SKOLU, bet par dzīvi kopumā;
  • Necensties kontrolēt visu pusaudža dzīvi (tas tāpat nav iespējams), bet gan audzināt viņu tā, lai viņš zinātu kā pareizi reaģēt ārkārtas situācijās (vardarbība, alkohols, narkotikas utt..);
  • Pat sodot, izdarīt tā, lai bērns nešaubītos, ka JŪS VIŅU MĪLAT!
Avots: snob.ru
Komentē
Nav komentāru

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Dieviete.lv,  noteikumi, [email protected] 2017

or

Log in with your credentials

Forgot your details?

X