6.8 C
Rīga
otrdien, 16 aprīlis, 2024

Peldēšanās, kura var beigties ar urīnpūšļa iekaisumu

 

Cistīts ir urīnpūšļa iekaisums, un daudzus tas piemeklē tieši pavasarī vai vasaras sākumā. Peldēšanās sezonā urīnceļu problēmas mēdz būt īpaši aktuālas. Kāpēc tādas rodas, kā no tām izvairīties un kā ārstēt? Skaidro BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas un Paula Stradiņa Klīnikās universitātes slimnīcas uroloģe Natālija Bozotova un BENU Aptiekas farmaceite Ilze Priedniece.

Lai izvairītos no šādām likstām, vecmāmiņas savām mazmeitām bieži piekodina pirmajā siltajā dienā uzreiz neizmesties īsos krekliņos, kad mugura paliek plika, neskriet basām kājām pa vēsu zemi, nesēdēt uz akmens, jo tā taču var apsaldēt pūsli… Uroloģe Natālija Bozotova skaidro: “No staigāšanas ar basām kājām vai sēdēšanas uz betona kāpnēm vai vēsa akmens cilvēks parasti ar urīnceļu infekcijām nesaslimst, bet tie ir riska faktori, kas slimību izprovocē. Apsaldējies, lokālā imunitāte krītas, un baktērijām ir brīvāks ceļš iekļūt urīnceļos. Arī vēsais ūdens vasarā dara to pašu. Parasti es ar sirdssāpēm skatos uz tiem bērniem, kuri stundām ilgi ar plikiem dupšiem sēž aukstajā jūrā vai vēsajās, mitrajās smiltīs un ceļ smilšu pilis, jo pēc tam puse no viņiem ir mani pacienti Bērnu slimnīcā. Jāsaprot, ka mums nav pati siltākā jūra, un, ja gribi peldēties, tad pēc tam būtu jānomaina peldkostīms pret sausām drēbēm. Tas jo īpaši attiecas uz sievietēm un bērniem. Tieši peldēšanās dēļ ar urīnceļu infekcijām nesaslimst, taču vēsumā ķermeņa muskulatūra reflektori saraujas, jo negrib atdot siltumu. Tas pats notiek starpenē un urīnizvadkanālā, šādi palīdzot organismā mierīgi sēdošajām baktērijām pēkšņi kļūt aktīvām un nonākt urīnpūslī. Tāpēc vēlreiz atkārtoju: nav labs stils mūsu klimatā peldkostīmam atļaut izžūt uz miesas! Tiem, kam ir nosliece uz urīnceļu infekcijām un kas zina, ka urīnpūslis ir viņa jutīgā vieta, labāk peldkostīmu pēc vasaras peldes pārģērbt.”

Kas pie vainas? 

Ārste skaidro, ka urīnpūšļa problēmas biežāk piemeklē tieši sievietes. Katra otrā ar ko tādu savas dzīves laikā ir sastapusies. Tas notiek anatomisko īpatnību dēļ. Sievietēm urīnizvadkanāls ir īsāks, platāks; slēdzējmuskuļu un gļotādas vairāk nekā vīriešiem, tie dzīves laikā ir pakļauti ārējo apstākļu iedarbībai, un baktērijas, kuras izraisa uretrītu (urīnizvadkanāla iekaisumu) vai cistītu (urīnpūšļa iekaisumu), tajā ļoti viegli iekļūst. Šie iekaisumi var arī kombinēties, bet abos gadījumos pazīmes ir līdzīgas. 

Visbiežāk cistītu izraisa nespecifiskas baktērijas, kuras turpat dzimumorgānu apvidū gan uz ādas, gan citur jau dzīvo, piemēram, zarnu nūjiņas. Jaunām sievietēm nereti paaugstinātu risku rada seksuālā aktivitāte, jo tās laikā baktērijām nokļūt urīnizvadkanālā un urīnpūslī ir vēl vieglāk. Medicīnā ir pat īpašs termins – medusmēneša cistīts, kas kļūst ļoti aktuāls, uzsākot dzimumdzīvi.

“Jebkurā gadījumā sievietēm cistīts var sākties pēkšņi, bieži vien pat nakts vidū – ne no šā, ne no tā, it kā tukšā vietā!” skaidro N. Bozotova. “Tas izpaužas ar stiprām, dedzinošām sāpēm urinējot, biežu urinēšanu, asins piejaukumu urīnam – tās ir klasiskās urīnceļu iekaisuma pazīmes, it īpaši jaunām sievietēm. Var būt arī bieža vajadzība urinēt, bet nav ko. Tāda situācija mēdz rasties arī bez urīnceļu iekaisuma. Tātad pirmais, kas jādara, ja sākušās šādas sūdzības, ir obligāti jāvēršas pie ģimenes ārsta un jānodod urīna analīzes. Tikai pēc analīžu rezultātiem var zināt, vai tas ir īstais urīnceļu iekaisums, kurš jāārstē, iespējams, ar antibiotikām, vai tas ir urīnpūšļa papildu reakcijas veids, kurš ļoti bieži gadās uz emociju fona. Iespējams, ka tā ir reakcija uz aukstumu, kas pāries bez zālēm, bez nopietnas ārstēšanas. ”

Kā ārstēties?

Kamēr nav iespējams tikt pie ārsta, pirmās stundas un pirmās pāris dienas var lietot aptiekā bez receptes nopērkamus augu valsts preparātus, kas paredzēti urīnceļu iekaisumu profilaksei un ārstēšanai. Tātad der visi līdzekļi ar dzērvenēm. Piemēram, tabletes, kas satur triju aktīvu dabisku vielu kombināciju: milteņu un lielogu dzērveņu ekstraktu un D-mannozi. Laba ir arī ūdenī šķīstošā pasta, kuras sastāvā ir aktīvās vielas no pētersīļu saknēm, trigonellām, sūreņu lakstiem, vārpatas sakneņiem, bērzu lapām, kosas lakstiem, lupstāja saknēm, Eiropas zeltgalvītes lakstiem… Populāras kļuvušas apvalkotās tabletes, kas satur augstiņa un lupstāju lakstu, kā arī rozmarīna lapu pulveri. “Šīs visas pārtikas piedevas var līdzēt pat pie īstā urīnceļu iekaisuma, ja slikto baktēriju skaits nav liels un cilvēka imunitāte ir gana spēcīga. Tad, pirmo 24–48 stundu laikā lietojot šos augu preparātus, var kļūt vieglāk un cistīts beidzas. Tā notiek pat ļoti bieži. Ārkārtīgi liela nozīme ir arī šķidruma dzeršanai. Starp citu, der ne tikai dzērvenes, bet arī tēja ar citronu. Gan dzērvenes, gan citrons satur organiskās skābes (citronskābi un benzoskābi), kas bremzē baktēriju attīstību, un, ja baktērijas nav īpaši ļaunas, to nav īpaši daudz un organisma pretošanās spējas ir pietiekami augstas, tad ar to vien sieviete sevi var izārstēt. Taču, ja tas nenotiek, ja pēc divām dienām simptomi nepazūd, bet pieaug, noteikti jāvēršas pie ārsta un jāveic analīzes. Jāprecizē arī, pēc kāda notikuma cistīts sācies, lai ārsts varētu saprast, tieši kādas analīzes nepieciešamas. Piemēram, ģimenes ārsts, visticamāk, sākumā nozīmēs parasto urīna analīzi, kura parādīs, vai iekaisums urīnceļos ir vai nav. Bet urīnceļu infekcijas ir dažādas, līdz ar to arī veicamās analīzes ir dažādas un dažādi ir problēmas risinājumi. Bieži sastopamas ar tā dēvētajām banālajām infekcijām, kuras izraisa parastās baktērijas, kas dzīvo dzimumorgānu apvidū, un kuras nav saistītas ar seksuālo pārnesi. Bet ir arī tā dēvētās seksuāli transmisīvās saslimšanas. Tās ne vienmēr un ne obligāti ir venēriskas – daļu no tām izraisa maksts tā saucamā nosacīti patogēnā mikroflora. Sievietei makstī ir mikrobioms, kur galvenā “labā” baktērija – pienskābā baktērija ir vairumā un kontrolē citu, ne tik labu mikroorganismu vairošanos. Pie vairākiem nosacījumiem labā maksts flora var mazināties un sliktā – savairoties līdz patogēniem skaitļiem un izraisīt iekaisumu ar sūdzībām gan no ginekoloģijas, gan no uroloģijas puses. Šīs baktērijas, seksuāli transmisīvā ceļā nonākot līdz partnerim, var izraisīt specifisku iekaisumu arī viņam. Jāsaka, ka vīrieši ir vairāk aizsargāti no urīnceļu iekaisumiem un tie viņiem mēdz būt jaunībā praktiski tikai saistībā ar seksuālu transmisiju. Parastās, “banālas” infekcijas vīrietim rodas kā citu saslimšanu komplikācijas – piemēram, ja ir urīnceļu anatomiskas un funkcionālas anomālijas, palielināta prostata ar urīna atteces traucējumiem vecumā pēc 40 gadiem.” 

N. Bozotova uzsver – īsto cistītu ārstē ar antibiotikām. Pastāv visai niansētas medikamentu lietošanas shēmas. Ja ir pirmā urīnceļu infekcijas epizode mūžā, tad pieņemama ir arī tā dēvētā empīriskā ārstēšana, kas nozīmē, ka ārsts izvēlas zāles pēc pieredzes un vadlīnijām, nenoskaidrojot, kādas tieši baktērijas iekaisumu izraisījušas. Tās parasti ir antibiotikas, kas noklāj pēc iespējas lielāku populārāko patogēnu skaitu, bet kuriem nav arī īpaši plaša iedarbības spektra. Taču, ja ārstēšana triju dienu laikā nepalīdz vai arī urīnceļu infekcija atkārtojas, tad gan nepieciešama padziļināta izmeklēšana, lai zinātu, kas tieši jāārstē. Proti, jāveic īpaša analīze, lai noskaidrotu, kuras baktērijas ir vainīgās, un lai pārbaudītu, pret kurām antibiotikām tām ir jutība un pret kurām vairs nav, lai neieteiktu lietot zāles, kuras vairs nedarbojas.

Vēl viens būtisks nosacījums – antibiotikas jālieto tiešām tik dienu, cik norādījis ārsts. Ja pēc pāris dienām kļūst labāk, pārtraucot dzert zāles, cistīts sevi var pieteikt ar dubultsparu. Turklāt, šādi nepārdomāti rīkojoties, mikrobi pierod pie konkrētajām antibiotikām un kļūst daudz dzīvotspējīgāki. Nākamreiz ārstēt iekaisumu jau ir grūtāk. 

Dažām atkārtojas biežāk

Ārste skaidro: “Daļēji tas saistīts ar gēniem – pierādīts, ka nosliece uz urīnceļu infekcijām tiek pārmantota, un man kā urīnceļu ārstei, kura strādā gan Bērnu slimnīcā, gan Stradiņa slimnīcā, nākas ārstēt gan meitu, gan mammu. Viņām neveidojas dabiskā aizsardzība. Proti, kad urīnpūslī iekļūst baktērijas, ir normāli, ja imūnsistēma saprot, ka ar tām jācīnās, taču viņām tā nenotiek… 

Kāpēc vēl viens ar cistītu slimo biežāk, otrs – retāk? Iespējams, tāpēc, ka vienam ir vairāk riska faktoru nekā otram. Piemēram, pierādīts, ka citas slimības ļoti ietekmē situācija – cukura diabēts pat vairākas reizes paaugstina risku saslimt ar urīnceļu infekcijām, es to arī dzīvē redzu. Seksuāli aktīvas sievietes slimo vairāk ar urīnceļu infekcijām. Kad iestājas menopauze, arī urīnceļu aizsardzība kļūst zemāka, jo sievietei šajā dzīves posmā dabiski samazinās sievišķo hormonu daudzums. Proti, estrogēna trūkuma dēļ gļotādas gan makstī, gan urīnizvadkanālā kļūst sausākas. Urīnizvadkanāls nav vairs arī tik elastīgs, tas kļuvis platāks un neslēdzas tik labi kā agrāk, tāpēc baktērijas vieglāk iekļūst organismā.”

Kā ar apmazgāšanos?

“Galējības nekad nav labas, arī rūpējoties par savu veselību!” atgādina uroloģe. “Gan starpeni, gan maksti dabiski kolonizē baktērijas, un tām tur jādzīvo. Piemēram, maksts mikrobiomā galvenā ir laktobaktērija, kura neļauj savairoties un attīstīties citām baktērijām un nelaiž tās tālāk organismā. Taču kādreiz sievietes ar maniakāliem tīrības centieniem spēj nogalināt arī labās laktobaktērijas, un tad netraucēti sāk vairoties sliktās baktērijas. Līdz ar to mans ieteikums būtu šāds: intīmā higiēna ir vajadzīga, bet ne līdz fanātismam. Ziepes jālieto ar prātu.”

Farmaceita padoms

BENU Aptiekas farmaceite Ilze Priedniece urīnceļu iekaisumu gadījumā iesaka līdzekļus ar miltenes un brūklenes lapām, bērzu lapām, lupstāja sakni, noderēs arī zeltgalvītes laksti, tīruma kosas laksti, pētersīļa saknes, vārpatas sakneņi, maura sūrenes laksti, pupiņu pākstis, augstiņa laksti, kumelītes ziedi. Drogām ar šiem augiem piemīt antiseptiskas, diurētiskas, spazmolītiskas un pretiekaisuma īpašības. Vislabāk ir izmantot dažādu drogu maisījumus. Šo ārstniecības augu ekstraktus lieto gan tablešu, kapsulu veidā, gan arī kā pastu iekšķīgai lietošanai. Šos līdzekļus izmanto kā papildus terapiju urīnceļu infekciju gadījumā, kā arī profilaktiski, lai novērstu nieru un urīnceļu akmeņu veidošanos. Tāpat ārstēšanas laikā pastiprināti jāuzņem šķidrums un preparāti jālieto kursu veidā. Izsenis urīnceļu veselībai lieto arī dzērvenes, kas mūsdienās pieejamas dažādos veidos – sulas, tabletes, kapsulas un sīrupi.

 

Informatīvi atbalsta Dieviete.lv

Autors: Benu Aptieka

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Iepriekšējais rakstsDieviete.lv Atziņa 2094
Nākamais rakstsDieviete.lv Atziņa 2095