Skolotāja atnesa uz skolu balonus un palūdza bērnus tos piepūst un pēc tam uzrakstīt uz tiem savus vārdus. Tad viņi balonus sanesa gaitenī, un skolotāja tos sajauca. Tad skolotāja deva piecas minūtes, lai katrs atrastu balonu ar savu vārdu. Bērni skrēja meklējot, taču laiks bija iztecējis, un neviens nepaspēja atrast savu balonu … Tad skolotāja lūdza bērnus paņemt balonu, kas atrodas blakus, un atdot to personai, kuras vārds ir uzrakstīts. Pagāja mazāk nekā 2 minūtes, un ikvienam viņa balons bija rokās. Visbeidzot, skolotāja apkopoja notikušā morāli: “Baloni ir kā laime. Neviens to neatradīs, ja meklēs tikai sev. Tomēr, ja visi rūpēsies viens par otru, katrs to atradīs daudz ātrāk.”
