Ko darīt, ja viss, ko tev mācīja bērnībā, nedarbojas? Sagrūst mīti, kā “uz darbu kā uz svētkiem”? Kā veidot savu pasauli no jauna, te, kur katrs aizņemts ar sevi? Tie, kuriem ir 40 un 50, iespējams, būs šokēti vai atradīs sev ko noderīgu.
Kā izvairīties no depresijas
Visi ir kā sarunājuši būt pret jums un nākotne ir miglā tīta un biedējoša? Nopērciet sev televīzijas pulti, iegādājieties kaķīti, iedzeriet vīnu un pažēlojieties par dzīvi labākajam draugam! Vieglāk jums kļūs uz stundām divām. Tas jūs neapmierina, vai ne? Esiet gatavi radikālākām pārmaiņām. Tas ir biedējoši, bet jautri.
Pirmais noteikums.
Doma, ka jūs stāvat kā uz skatuves un visi pamana jūsu kļūmes un kļūdas, ir pilnīgi aplama. Nevienu jūs, pie velna, tā neinteresējat. Visi cilvēki uz pasaules domā tikai par sevi. Vienmēr. Citu uzvedību viņi mēra ar personiskajiem pārdzīvojumiem un pieredzi. Neviens neaprēķina jūsu kļūdu skaitu un, vēl jo vairāk, – neveiksmju. Rīt viņu uzmanību piesaistīs kāds cits. Par jums aizmirsīs. Un tas nav bēdīgi.
Tiklīdz to saproti, tā kļūsti brīvs. Vairs nevajag “cepties” par to, ko tev pateiks un ko padomās. Nevajag sevi vainot visās pasaules nelaimēs un līst vai no biksēm ārā, lai tikai kādam iepatiktos. Nevajag piemēroties, pielīdzināties un “censties skatīties uz sevi no malas”. Nav nekādas malas.
Otrais noteikums.
Kā jau augstāk minēts – tas viss nav jums un ne par jums. Jūs apkārtējiem (un pat tuviniekiem) esat vien iemesls tam, lai izspļautu uzkrājušos s…. un nedaudz atvieglotu sev dzīvi. Kad viņi jums it kā jūt līdzi, viņi jūtas kā labiņie, kad kritizē – taisnīgie. Visa iemesls – cilvēkam visvairāk dzīvē vajag justies nozīmīgam citu acīs. Tāpēc cilvēki ir gatavi uz visu.
Trešais noteikums.
Veidojot jebkādas attiecības, pieņemiet jebkuru lēmumu. Pat ja jūs pēc tam to nožēlosit (un tā, visticamāk, arī notiks), tas būs pēc tam. Un viss, kas jums ir, ir tagadne. Pārējais – vai nu mokošas refleksijas un idiotiskas vēlmes izmainīt pagātni, vai sapņi par nākotni (vienalga nebūs tā, kā ieplānojāt). Gan viens, gan otrs ir veltīga spēku tērēšana. Un tie jums nav bezizmēra: netērējiet savus psiholoģiskos un emocionālos resursus pa tukšo.
Ceturtais noteikums.
Ciešanas attīra? Ka tik ne tā. Tās jūs izspiež kā citronu un nogāž pašā dzelmē, no kurienes jau negribas tikt laukā. Cilvēks cieš, lai neko nedarītu: “Neredzat – es ciešu!? Lieciet mierā!” Viņš teju vai peldas savās ciešanās, demonstrē tās apkārtējiem un uzskata, ka tas ir pietiekami, lai attaisnotu savu bezdarbību.
Pietiek vienreiz taču. Nav nekā tāda, izņemot pavisam briesmīgus notikumus, ko nevar izturēt mūsu psihe. Mēs esam ieprogrammēti uz izdzīvošanu. Mēs esam pašas adaptēties spējīgākās būtnes uz planētas. Nevazājiet apkārtējos un sevi paši aiz deguna. Katru reizi, kad nolem ciest, pasaki sev: “Labi, es cietīšu tieši 15 minūtes. Pārējo izcietīšu pēc tam.”
Un nekad necenties mierināt cietēju – viņam to arī nevajag.
Piektais noteikums.
Visas jūsu vēlmes un prasības rodas no pārliecības, ka tas, kam jūs esat dārgi, mainīsies dēļ jums. Iepūt! Kādu laiku viņš centīsies, līdīs vai no ādas ārā un centīsies izlikties par to, kas viņš nav. Bet pēc tam “notīsies”. Nedrīkst visu dzīvi izlikties (kaut gan ir arī tādi nelaimīgie, kuri upurējas attiecību vārdā). Pārliecinošākajā vairākumā mēs atgriežamies pie sevis un visas apsūdzības pret jums ir bezjēdzīgas.
Cilvēki nemainās. Cilvēki nemainās. Cilvēki nemainās. Ja gribat būt attiecībās ar reāliem cilvēkiem, nevis cietējiem-frīkiem, – nolieciet malā vēlmi viņus izmainīt. Un apstādiniet visus mēģinājumus izmainīt jūs. To ir daudz – jūs neesat vienīgais, kam tāda vēlme.
Sestais noteikums.
Runājiet. Skaidrojiet. Šeit vajag pacensties. Centieties būt saprotami, ja jums ir svarīgas attiecības ar cilvēkiem un pasauli. Mēs visi esam izauguši romantiskās pasaciņās no sērijas “mēs esam tik tuvi, ka pat vārdi nav vajadzīgi”, “mēs esam viens otra atbalss” un “ja vajag paskaidrot, tad nevajag paskaidrot”. Nav nekā sarežģītāka par cilvēcisko komunikāciju.
Iedomājieties, ka uz pasaules ir tik valodu, cik cilvēku. Angļi saprot, ka sarunai ar ķīnieti vajadzīgs tulks. Tad, lūk, jums pašam nāksies kļūt par tulku no savas uz sarunu biedra valodu. Nav pašsaprotamu lietu. Vispār. Pat ja jūs sakāt, ka jums ir auksti un jūs gribat ēst, otrs to sapratīs pa savam.
Nelieciet nevienam mocīties minējumos. Miljoniem attiecību, kurām ir bijusi iespēja kļūt brīnišķīgām, ir pajukušas tikai dēļ tā, ka cilvēki nepareizi viens otru sapratuši. Mācieties paskaidrot, nekautrējieties izskatīties pēc pilnīga idiota un jautājiet, ko tieši cilvēks ar teikto domājis. Sākumā tas liksies sarežģīti, bet pēc tam šķitīs, ka no attiecībām pazudis brīnums.
Tie ir maldi. Paies laiks un jūs sajutīsit, cik tajā ir spēka. Jums atvērsies bezgalīgas citu cilvēku pasaules. Jūs sapratīsit, cik daudzveidīga ir pasaule un jūs paši. Uz priekšu!
Septītais noteikums.
No kurienes jūs ņēmāt, ka jums noteikt jābūt laimīgiem? Kas jums iedzinis galvā, ka bērnībai noteikti jābūt bez raizēm un mīlošas apkārtnes pilnai, ka uz darbu vajag nesties kā uz svētkiem un ka sekss ir bezierunu orgasms, ka draudzība glābj no vientulības un ģimene ir spēcīga aizmugure, un iemīlēšanās – lidojums?
Iedomājieties, cik daudz laika jūs pazaudējāt, gaužoties, ka jums viss nav tā, kā vajag būt un kā ir Anniņai. Viņa neiet, bet lido, kakā orhidejas un vīrieši, viņu aplidojot, sauc: “Es pārdošu dvēseli velnam, lai man būtu nakts ar tevi”. Pupu mizas. Anniņa pusi dzīves veltījusi tam, lai jūs tā domātu. Nav nekā slikta vienveidīgā ikdienā, skumjās, satraukumā un nogurumā. Kam jums būs jāatrāda laimes dienasgrāmata ar izcilām atzīmēm? Sev? Mammai? Dievam?
Atslābinieties. Laime ir diezgan miglaina parādība, kura ir laba homeopātiskās devās. Bet Dievs mīl jūs jebkurā gadījumā.
Padomi no Jekaterinas Horikovas grāmatas “Kā sākt dzīvot un neizgāzties”.
