Sestdien biju ballītē, kur atkal jau dabūju pacīnīties ar savi iekšējo "es", jo, redz, viens vīrietis gribēja man izmaksāt kokteili, savukārt man tas saistās ar gluži vai baltā karoga pacelšanu. Kamēr uz viena pleca man kāds eņģelis vai velns saka "tu taču vari pati par to dzērienu samaksāt un tāpat veltīt viņam savu uzmanību," tikmēr otrs pretim čivina, ka "tas taču ir forši un sievišķīgi, turklāt džeks būs priecīgs."
Tovakar uzvarēja tas, kurš teica, ka ļaut, lai izmaksā, ir forši un sievišķīgi. Patiesībā aizvien biežāk ļaujos šim variantam. Un tas tiešām ir forši un sievišķīgi! Vēl tikai mazliet jāpacīkstējas ar parādnieces sajūtu, kas nereti uzrodas pēc uzsauktām vakariņām vai kinoteātra apmeklējuma. Taču nekad vairs negribu izrīkoties tā, kā izdarīju 20 gadu vecumā.
Toreiz ar draudzenēm tikko biju atgriezusies no ekskursijas pa Latgali, kuras laikā Līvānu stiklā nopirku baigi smukās glāzes. Patiesībā milzīgu kasti ar glāzēm! Kaut kā sanāca, ka tās glāzes nācās pārstiept no draudzenes mašīnas uz mana drauga mašīnu. Visi satikāmies Jūrmalā, un viena mašīna atradās vienā Jomas ielas galā, otra – otrā. Un, kā tu domā – es paķēru milzīgo kasti ar glāzēm un piepūstiem vaigiem stiepu to uz drauga mašīnu, kamēr viņš gāja man blakus un lūdza, vai tomēr viņš nevar panest to smago kasti. Taču es tikko biju dabūjusi stabilu darbu, sākusi pelnīt normālu naudu un kastes atdošana džekam man saistījās ar nevajadzīgu vājuma izrādīšanu. Savukārt viņš tikmēr man gāja blakus nokārtu galvu un tukšām rokām. Nabaga vīrietis, domāju tagad…
