Jau kuro reizi mana draudzene Lāsma, satiekoties ar mani, izplūst asarās, stāstot par savām attiecībām ar mīļoto. Lieta diezgan ikdienišķa- meitenei jau nedaudz pāri 25, ar puisi dzīvo kopā nu jau trīs gadus, bet viņš, kā jau tas nereti notiek, vēl nav gatavs veidot ģimeni, precīzāk sakot – nejūt vajadzību precēties. Viss jau būtu labi, taču Lāsmai par šo visu ir pavisam cits – teiksim tā, izteikti sievišķīgs – viedoklis.
Neilgi pēc Jaunā gada sagaidīšanas, saņemot telefona zvanu no Lāsmas, mani pārņēma jau iepriekš paredzams secinājums "atkal nekā". Arī pēc šiem svētkiem viņa sagaidījusi nevis brīnišķīgāko notikumu savā mūžā, bet gan vilšanās sajūtu. Tāpat kā jūnijā pēc dzimšanas dienas, oktobrī pēc sava solo koncerta un decembrī pēc Ziemassvētku vakara. Es ne brīdi nešaubos, ka tagad viņa visas cerības liek uz Valentīndienu.
Katru reizi, uzklausot draudzenes stāstus un žēlabas, man kļūst patiesi skumji. Viņa tik ļoti vēlas ar šo puisi apprecēties, tik ļoti cer uz viņa bildinājumu… Viņa ir izdomājusi tūkstošiem dažādu, vienu par otru skaistāku un romantiskāku veidu, kā tas varētu notikt. Viņa TĀ to gaida!
Protams, puisis par to zina. To nevarētu neievērot – ne viņas piezīmes un jautājumus, ne arī dažādus citus mājienus par savu sen kāroto sapni. Nu protams, ka viņš zina. Taču droši vien, ka nejūtas tam gatavs. Vai jūt milzīgu, pārāk lielu spiedienu no draudzenes puses. Tā jau nav, ka viņš nevēlētos ar Lāsmu veidot ģimeni vai būt kopā, viņš tikai neizjūt vajadzību to visu nokārtot oficiāli. Viņš saka, ka nekas jau no tā nemainīšoties – un Lāsma tajos vakaros tumsā klusi raud spilvenā. Viņš saka, ka tas noteikti notiks, kad pienāks īstais brīdis – un Lāsma atkal cer uz kādu nākamo reizi, kad brīdis varētu būt vispiemērotākais un visīstākais.
Savukārt es nezinu. Man nav, ko Lāsmai teikt vai paskaidrot. Es nezinu, ko domāt – tas jau ir tik dziļi personiski, ka spriest par to, kā jūtas Lāsmas draugs, es nevaru. Iespējams, vīrieši tiešām tādas lietas uztver pavisam atšķirīgāk. Iespējams, ka viņiem ir pavisam cits viedoklis un vajadzības. Un, galu galā – ar varu nevienu nepiespiedīsi un nekas cits jau neatliek, kā vien pacietīgi gaidīt vienu no skaistākajiem brīžiem savā mūžā.
Vai varbūt tev ir viedoklis, kāda līdzīga vai pavisam atšķirīga pieredze, kas varētu palīdzēt gan manai draudzenei, gan arī citām viņas bēdumāsām?
Ar sveicieniem,
Anda Bīriņa,
Cosmo.lv redaktore
