Manuprāt, jaunas sirdsdraudzenes grūti iegūt pēc 25 gadu vecuma. Manā gadījumā šī robeža bija pat krietni ātrāk. Man ir divas tuvākās draudzenes no skolas laikiem, bet visas draudzības, kas veidojušās pēc tam, ir vai nu spilgti uzplaiksnījumi, kas agri vai vēlu beidzas, vai arī laba, pamatīga pazīšanās, kas balstīta vienā noteiktā interešu veidā.
Par to kopīgo interešu pazīšanos viss ir skaidrs – esmu ieguvusi jaunas draudzenes, kopīgi studējot universitātē, ar citām esmu sadraudzējusies, strādājot vienā uzņēmumā vai mācoties spāņu valodu. Esmu iedibinājusi ļoti sirsnīgas attiecības pat ar sievietēm, kuras esmu intervējusi žurnālam. Tomēr tas ir kā pavērt verandas durtiņas, bet neaicināt ciemiņu iekšā mājās. Mēs varam reizi pusgadā satikties kafejnīcā, ar prieku izrunāties par pāris tēmām, kurās krustojas mūsu intereses, taču ne viena, ne otra nekad neatklās savus lielākos noslēpumus un nekratīs sirdi. Tomēr es ļoti mīlu un cienu visas šīs savas draudzenes, jo viņas ir tās, kas paplašina manu redzes loku un sniedz man neaprakstāmu gandarījumu no komunikācijas ar tik gudrām un dzīves aizrautīgām sievietēm.
Tas par spilgtajiem draudzības uzplaiksnījumiem ir cits stāsts. Šī draudzība līdzinās iemīlēšanās sajūtai. Kādā ballītē vai izbraukumā tu iepazīsties ar meiteni, un jau pirmajās sarunas minūtēs tev ir skaidrs, ka jūs esat uz viena viļņa. Jums ir tik jautri un viegli, ka jau pirmajā pusstundā jūs piedzeraties un atklājat viena otrai visu savu dzīves stāstu. Pēc tam jūs visu nakti runājat par budismu un reinkarnācijas teorijām, un tu esi pilnīgi pārliecināta, ka viņa ir tavs dvēseles radinieks. Eiforiskā draudzēšanās galvu reibinošā intensitātē turpinās vēl vairākas nedēļas, līdz pienāk brīdis, kad tu tiec atsēdināta… Piemēram, tu viņai pirmajai un vienīgajai uztici dramatisko vēsti, ka gatavojies pamest savu puisi, bet viņa, ar vienu roku uzmundrinoši plikšķinot tev pa plecu, ar otru, izrādās, jau raksta līdzjūtības īsziņu tavam nākamajam ex, kurš par tavu lēmumu vēl pat nenojauš. Vai arī viņa tevi pazemo, publiski izpļāpājot kādu tavu noslēpumu – it kā starp citu. Tas šķiet negaidīti, bet tikai no tavām subjektīvajām pozīcijām raugoties. Jo patiesībā šo savu „dvēseles radinieci” tu ne velna nepazīsti un nevari prasīt, lai viņa ievēro tavu ētikas kodeksu.
Tāpēc man ir tikai divas sirdsdraudzenes, kuras es pazīstu kā raibus suņus. Es zinu, kādas kurai utis, kurai dažkārt ir problēmas ar takta izjūtu un kura – tieši otrādi – pat pārāk uztraucas, kaut tikai nevienu neaizvainotu. Esmu kopā ar viņām pārdzīvojusi pirmās neatbildētās mīlestības sāpes, esam sakašķējušās par džekiem, salabušas, nosvinējušas izlaidumu un aizgājušas studēt katra savā augstskolā. Uz brīdi pat esmu pieļāvusi kļūdu ļaut manām attiecībām ar vīrieti attālināt mūs vienu no otras. Tomēr mēs joprojām esam sirdsdraudzenes. Un, tāpat kā jebkurās attiecībās, arī šajās tik daudz ir ieguldīts, ka izveidot jaunas, tikpat dziļas man, pirmkārt, būtu slinkums, un, otrkārt, nav arī nekādas vēlēšanās.
