Tā kā man un manai labākajai draudzenei dzimšanas dienas ir pavisam blakus, arī šogad nolēmām nosvinēt kopā, tikai šoreiz pavisam mazā kompānijā – „dubultrandiņā” kopā ar mūsu draugiem. Ielocījām čemodānā svētku drēbes, sasēdāmies auto un devāmies uz Liepāju (nebūšu oriģināla, tā no visām Latvijas pilsētām ir mon amour numur viens).
Pēc vakariņām malkojot kaipiriņju, sākām atcerēties iepriekšējo gadu dzimšanas dienas ballītes un aizrunājāmies līdz vidusskolas laikiem, kad bijām garmatainas teicamnieces, kas draudzējās ar vislielākajiem delveriem no vecākajām klasēm. Tajās vasarās – pirms pieaugušo dzīves sākuma – tika gāzti tādi podi, ka no šī brīža skatu punkta nemaz nav skaidrs, kā to visu varēja iespēt. Aizgūtnēm smejoties, viena caur otru atstāstījām komiskākos piedzīvojumus, un vienprātīgi nonācām pie atziņas, ka tieši šis pusaudžu vecuma pasaules izzināšanas periods un cilvēki, kuriem bija lemts atrasties mums blakus, lielos vilcienos ir noteikuši to, kādas mēs esam šodien.
Mēs varējām sapīties ar sabojātākiem tipiem, un mums būtu nodarīts pāri. Mēs varējām nesapīties ne ar vienu, un tā arī būtu beigušas vidusskolu ar teicamnieces diplomu, bet bez grama dzīves pieredzes. Bet mēs sapināmies ar pilnīgi trakiem, bet absolūti labdabīgiem puišiem, kuri vēl joprojām mums ir ļoti labi draugi. Toreiz mana pasaules uztvere radikāli mainījās. Es iemācījos redzēt labas lietas caur nepareizību, tai pat laikā spējot nosargāt pati savu vērtību robežas.
Tā nu mēs, divas draudzenes ar kopīgu pagātnes pieredzi, mūsu dzimšanas dienā pacēlām glāzes pateicībā par vienu no vērtīgākajām dzīves skolām. Bet skaistāko tostu šai brīdī uzsauca mūsu draugi, sakot paldies mūsu pagātnei par to, ka mēs viņiem esam tādas, kādas esam.
