Vakar man nācās pārliecināties, cik ļoti svarīgi tomēr ir rūpīgi domāt par savu drošību. Tikmēr, kamēr pati nebiju saskārusies ar dzīvokļu zagļiem, man likās, ka tas diez vai uz mani attiecas – gan tāpēc, ka dzīvoju normālā rajonā, gan tāpēc, ka apkārt ir daudz uzkrītošāku cilvēku. Un man vispār grūti aizdomāties līdz tam, ka manu dzīvi kāds varētu izsekot, lai mēģinātu pēc tam apzagt. Bet redz, ka var, un vakardien, ierodoties pie sava dzīvokļa durvīm, atklāju, ka zagļi bija tās lauzuši.
Apakšējā atslēga bija pārlauzta uz pusēm. Tas bija visai viegli (10 minūšu darbs), jo atslēga bija pieskrūvēta ar parastajām skrūvēm (nevis plakanajām). Es varu iztēloties, ar kādu gandarījumu viņi to pārlauza, saožot, ka laupījums jau ir rokas stiepiena attālumā. Augšējā izskatījās drusku sarežģītāka, bet, ņemot vērā veiksmi ar apakšējo, pie darba viņi ķērās klāt optimistiski.
Skrūves tur bija plakanas, kuras iespējams izskrūvēt tikai no iekšpuses, bet tas viņus nebiedēja. Kādu brīdi ar visu spēku mēģināja izkasīt ar nazi. Nesanāk. Mazliet sasistas skrūves, bet ne vairāk. Tad to nazi pabāza apakšā zem metāla apļa, kas ieskauj serdeni, bet tik ilgi ķimerējās, kamēr – johaidī! – nazis nolūza. Zagļiem nu jau iestājas besis. Turklāt jābūt klusiem, nevar baigi trobelēties, lai kaimiņus nepamodinātu. Tagad jau ar kaltu mēģina čakarēt gan pašas koka durvis, gan stenderi, cerībā aizrakties līdz mēlītei un mēģināt to atbīdīt. Bet tā ir CISA atslēga, un pret tādiem gājieniem tā ir izturīga. Tad mēģināja vēl dziļāk to koku klopēt, un tagad jau ar dusmām, ka vienas atslēgas dēļ šitāds čakars. Nu neiznāk. Mēlīte nu jau ir salocīta un vispār iestrēgusi. Baigais besis (man, bloga autorei, šķiet, ka arī kārtējā deva prasījās).
Bet iet prom ar tukšām rokām arī kaut kā pazemojoši. Noskrūvēs vismaz misiņa rokturi. "Latgalītē" par to var dabūt desmit latu.
Ar nolauztu nazi un misiņa rokturi kabatā viņiem nācās atkāpties.
Galvenais, ka uz durvīm ir skaidri un gaiši uzrakstīts, ka objekts tiek apsargāts, bet pat tas viņus nebiedēja. Līdzko viņi būtu izkustinājuši durvis, tā apsargi būtu klāt.
Šoreiz izglāba fantastiska atslēga un tas brīnišķīgais atslēgu pārdevējs, kurš ieteica likt gludās skrūves. Bet skaidrs ir viens – nekad nedrīkst aizmirst, ka sevi tomēr jāsargā. Nevajag dzīvot ar baigo domu, ka tagad nāks zagļi, un kas nu būs. Bet, ja jāizvēlas starp lētāku ķīniešu atslēgu vai dārgāku un pārdomātu, tad labāk jau otrais variants. Tagad, stāvot pie totāli sabojātām koka druvīm, man ir ne tikai mierinājums par to, ka es netiku apzagta. Man ir liels gandarījums, iedomājoties, kādā besī viņi saprata, ka te iekšā tomēr netiks.
