Intuīcija vispār ir tāda ļoti smalka padarīšana, tāda nedefinējama izjūta, dīvaina priekšnojauta vai, kā citi to dēvē, sestais prāts. Es nezinu, vai man ir laba intuīcija, jo bieži vien mana iekšējā balss ir mani maldinājusi vai "sastāstījusi" galīgākās muļķības. Bet vienā lietā intuīcija gan līdz šim mani nav pievīlusi. Stāsts ir par manām draudzenēm un viņu izvēlētajiem puišiem. Tāda visnotaļ "kutelīga" tēma, vai ne?
Kad kādai manai draudzenei uzrodas jauns puisis – man, protams, uzreiz (ak, šī sieviešu ziņkārība!) gribas redzēt, kā viņš izskatās, uzzināt, kā viņi abi iepazinās, saprast, kas viņš par cilvēku utt. Sākumā viss tiek turēts lielā noslēpumā un tad pienāk tā lielā diena, ka draudzene kopā ar savu otro pusīti "iziet tautās". Un pēc tam seko slepenais jautājums: "Nu, ko tu domā? Kā tev viņš?"
Un pāris reizes man ir bijusi iekšēja sajūta, ka man draudzenes jaunajā puisī kaut kas ļoti nepatīk (ne jau vizuāli, bet gan "pēc būtības"). Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem pirmais iespaids ir ļoti svarīgs. Protams, ne jau man ar šo cilvēku būs jādzīvo kopā un, no vienas puses, tas nepavisam uz mani neattiecas. Bet iekšējā balss dara savu…
Tikai vienu reizi es esmu atzinusies draudzenei un izstāstījusi par savām sajūtām. Parējās reizes esmu noklusējusi, tomēr visos gadījumos draudzeņu attiecības ir beigušās ar krahu. Nezinu, vai tā bijusi intuīcija vai vienkārši sakritība, bet fakts paliek fakts.
P.S. Un kā tev ir ar intuīciju?
