Vienmēr esmu centusies dzīvot tā, lai gūtu pēc iespējas vairāk labu emociju. Vienmēr katrā no jauna satiktā cilvēkā mēģinu atrast labās īpašības un lietas, kas piesaista. Laika gaitā pati sev esmu pierādījusi – mēģinot saskatīt labo, pasaule visapkārt kļūst pozitīvāka un krāsaināka un dzīvot ir daudz priecīgāk.
Šķiet, ar katru jaunu tikšanos manī kas izmainās. Mana būtība un domas veidojas kā mozaīka no citu cilvēku rakstura un domu gabaliņiem. No kāda es paņemu uzņēmību un vēlmi cīnīties, no kāda – mieru un mīļumu, savukārt vēl no cita – prieku par ikdienišķām lietām. Jā, iespējams, visā šajā mozaīkas tapšanā esmu nedaudz pazaudējusi pati sevi, tomēr saprotu, ka man tas ir svarīgi – izveidoties tādai, kādu mani veido man nozīmīgie cilvēki.
Un ziniet, kas man liekas ļoti jauki? Tas, ka arī mani draugi un paziņas prot no citiem aizgūt labās īpašības vai ieradumus. Viens iemācījies neuztraukties par lietām, kuras tāpat nevar izmainīt, cits – beidzot turēt kārtībā savu dzīvokli un piespiest sevi nomazgāt traukus uzreiz pēc ēšanas.
Jā, protams, ir lietas vai īpašības, par kurām tā uzreiz nevar pateikt – šis aizgūts no tā un tā. Tomēr es par dažām lietām zinu pavisam skaidri – es apzinos, kāpēc dzeru tieši kumelīšu tēju vai kāpēc veikala plauktā roka stiepjas tikai un vienīgi pēc melleņu jogurta. Ir labi apzināties, ka kaut kur uz pasaules ir cilvēki, kuri pasmaidītu, ja zinātu, ka es tā daru viņu dēļ.