Atzīšos, ka pirms kāda laika biju diezgan aizrāvusies ar taro kāršu tulkošanu. Kāds mans draugs (starp citu, puisis) man tik ilgi par to visu stāstīja, ka es izdomāju pamēģināt. Viņš man arī palīdzēja nopirkt šīs kārtis un parādīja, kas un kā jādara. Pēdējo reizi taro kārtis manās rokās bija pirms kādiem diviem mēnešiem (pēc vairāk nekā gada pārtraukuma), kad mana draudzene ļoti lūdzās, lai izlieku. Un tieši tad es sapratu, ka vairs negribu ar to nodarboties.
Bet savulaik man pat bija izveidojies tāds kā savs “klientu” loks. Vismaz reizi nedēļā kāda draudzene uzprasījās uz taro kāršu seansu. Parasti mēs no sākuma papļāpājām un tad, kad tika izliktas kārtis un es sāku tās tulkot (ar grāmatas palīdzību), gandrīz visa mūsu saruna parādījās taro kārtīs. No malas varētu šķist, ka es speciāli no sākuma “izvilinu” informāciju, lai pēc tam varētu visu tā smuki pastāstīt, bet tā jau nu gluži nebija. Es to visu vairāk uztvēru kā tādu nopietnu sarunu ar padziļinātu analīzi, vienmēr atceroties (un stāstot arī citiem), ka tās ir tikai izvēles iespējas un nevis simtprocentīga taisnība un nākotnes pareģošana.
Ceru, ka tagad neuzskatāt mani par kaut kādu raganu vai burvi. 🙂 Visinteresantākās bija tas, ka reiz izliku taro arī savam tagadējam vīram. Mēs bijām nesen iepazinušies un toreiz es viņu uztvēru tikai kā labu draugu. Un bez nekādiem zemtekstiem es viņam stāstīju, ka viss viņa dzīvē būs labi, ies tikai uz augšu, viņš satiks jauku meiteni un, iespējams, izveidos ģimeni. Es nekādā gadījumā nedomāju, ka šī meitene varētu būt es pati. Tas laikam ir bijis mans visskaistākais pareģojums. Un tāpēc punkts un beigas. Taro kārtis man vairs nav vajadzīgas.
P.S. Vai tu esi kādreiz saskārusies ar taro? Un ko tu par to visu domā?
