Kļūst mazliet baisi, jo šonedēļ piepildīju savas Jaungada apņemšanās. Pirmkārt, atradu jaunu tenisa treneri, jo iepriekšējā gaida bērniņu, un tagad no treniņiem atkal neizsprukšu. Otrkārt, iestājos maģistrantūrā. Kāpēc es "cepos" par to visu? Tāpēc, ka vismaz šobrīd man vairs nav Lielo Vēlmju, kuras piepildīt.
Vistrakāk ir ar to maģistrantūru. Jau pamatskolas laikā, pārskatījusies filmas par Dienvidamerikas ciltīm, sapņoju reiz dzīvot kādā puertorikāņu ciemā un pētīt vietējo vēsturi un kultūru, taču līdz šim Latvijā nebija iespēju studēt antropoloģiju. Savukārt šogad Stradiņa universitātē tika atklāta sociālās antropoloģijas maģistrantūras programma, un, protams, šādu iespēju es nevarēju palaist garām. Eseja, pārrunas un vakar uzzināju, ka esmu uzņemta. Un ko es daru? Staigāju apkārt ar nekādu sejas izteiksmi, savukārt pašsajūta tāda it kā būtu dzērusi trīs dienas no vietas. Šķiet, vēl nespēju pieņemt to, ka var piepildīties lieta, kuru esmu vēlējusies vismaz desmit gadus. Mani pat tracina tas, ka šis sapnis ir zudis.
Kā Tu uzvedies, kad piepildās kaut kas šķietami neticams?