Gada nogalē atgriezos bērnībā, jo tieši šādas sajūtas man dāvāja ceļojums uz Lapzemi. Vispār es neesmu ziemas fans, bet, redzot tādu skaistumu, es sāku apskaust sāmus par viņu polāro nakti.
Biju iztēlojusies, ka polārā nakts ir tumsa 24h diennaktī, kas pasauli pārvērš drūmā mijkrēslī. Tāpēc biju pārsteigta, ka saule, pat būdama zem horizonta līnijas, spēj dot tik daudz gaismas, turklāt baltais sniegs, to atstarojot, debesīs rada veselu krāsu paleti. Tādu polāro nakti izturēt noteikti ir daudz vieglāk nekā tradicionāli pelēkās un depresīvās ziemas Latvijā!
Mums gan neizdevās ieraudzīt ziemeļu lielāko skaistumu – ziemeļblāzmu, taču sastapšanās ar ziemeļbriežiem, kas uz turienes meža ceļiem nav nekāds retums, joprojām ir mans Jaungada brīnums. Mēs izkāpām no mašīnas, un viņi tur stāvēja starmešu gaismā, un ar savām lielajām acīm skatījās tieši uz mums, stāstīdami stāstus par pasaules kārtību – kāda tā bija, ir un būs. Es nevarētu iedomāties skaistāku Jaungada vēlējumu!
Un kā nākamais brīnums mūs, atgriežoties mājās, sagaidīja sniegs…
