Labrīt, kāda oma jums šodien? Man vēl joprojām ir svētku noskaņojums, taču mazāk tur pie vainas salūts. Vakar biju ciemos pie vecmammas māsas, tāpēc sanāca sirsnīgākais 18.novembris, kāds pēdējos gados man vispār bijis.
Vakar, sēžot pie svinību galda, aptvēru, ka šogad arī pēdējai no manas vecmammas māsām nomira vīrs, tāpēc viņas ir sākušas biežāk satikties. Un, lai viņām tas izdotos, ir nepieciešama mūsu – nākamo paaudžu palīdzība. Tad nu tveru katru vārdu, kuru viņas šajās satikšanās reizēs izrunā. Tie ir stāsti par jaunības dienu brūtgāniem, par čeku un meža brāļiem, par dižciltīgiem govju vārdiem, kādus viņas izvēlas savām Latvijas brūnajām (piemēram, manai vecmammai ir bullis vārdā Maršals), par vietējiem vīriem, kuri manām mīļajām atraitnēm tagad nāk palīgā, par jorģīņu (tā Kurzemē sauc dālijas) izrakšanu un raušu cepšanu. Taču visvairāk mani aizkustināja tas, kā viņas runā par nāvi.
Tā kā mans opaps jau nomira pirms daudz, daudz gadiem, tad vecmamma abām savām māsām, kurām vīri aizgāja pēdējo gadu laikā, visu laiku atgādina, ka ir jāgrib dzīvot. Taču viņas – nē un nē, grib pie saviem mīļotajiem. Viņu mājas esot tur, tajos mazajos kapu pudurīšos, kādi Kurzemē ir pie daudzu dzimtu mājām. Un pēkšņi man šķita, ka es viņas saprotu. Ka mums nav tiesību likt viņām dzīvot, ja viņu mīlestība ir citā pasaulē. Atvadoties vecmammas māsu samīļoju cieši jo cieši (kaut augumā neesmu ļoti gara, tagad varu viņu iespiest padusē :)) un pie sevis klusi vēlējos, kaut paspētu viņu apciemot vēlreiz, pirms viņa izlemj aiziet pie sava mīļā. Turpat netālu kapu kalniņā zibināja svecītes, kuras pa dienu aizdedzām pie viņas vīra un manu vecvecvecāku atdusas vietām.
