Kopš esmu pārvākusies dzīvot uz Iļģuciemu, man ir izdevies noķert vienu no sen aizmirstām sajūtām, kāda rodas, agrā rudens rītā dodoties dienas gaitās. Gaiss smaržo, putni čivina, mašīnu tikpat kā nav. Tantes pie veikala sasaucas par to, cik kurai šorīt bijis asinsspiediens.
Citas pie kioska izkārto skābenes, dālijas un ābolus – mazliet lētāk nekā veikalā. Nezinu, vai viņas tur sēž visu dienu, bet vakarā viņas tur ir noteikti. Viņas mani uzrunā par bērniņu un atvainojas, ka nav cūku pupu: "Bērniņ, man jau arī garšo, bet šogad… vai vispār bija?" Un, kaut arī es zinu, ka bija, es novelku līdzi: "Tā jau ir, tā jau ir."
Pēdējā mēneša laikā esmu ievērojusi, ka daudz vairāk staigāju ar kājām. Ja centrā iesēdos mašīnā un visur braucu, tad tagad man tik ļoti patīk pastaigāties, paskatīties uz cilvēkiem – jo tur ir, ko redzēt. Tas nav vienādais un neinteresantais centrs. Tā ir citādāka pasaule, atšķirīga no skrejošā un aizņemtā centra, kur pat tantiņas ar āboliem pamanās taisīt biznesu: ja veikalā cena ir viena, tad viņai āboli noteikti būs dārgāki, jo "pašu audzēti", "bez ķīmijām". Protams, sava taisnība jau ir.
Es zinu, ka arī Iļģuciems ilgi nebūs tik proviciāls šī vārda labākajā nozīmē. Gan jau arī to modernizēs. Bet pagaidām tas ir dzīvs un savdabīgs, tāpēc man tur ļoti patīk dzīvot.
