Tikko saņēmu ziņu, ka Latvijā ir piedzimis Superbēbis. Tā ir meitene, par kuru LTV1 raidījums Māmiņu klubs veidos dokumentālo seriālu, ar kura palīdzību arī tu varēsi sekot līdzi bērniņa attīstībai, sākot no viņas dzimšanas brīža līdz pat bērnudārzam.
Lūk, pirmās sērijas anotācija:
„Superbēbja vecāki ir sajutuši pirmās dzemdību kontrakcijas. Ir jau nakts, tāpēc topošais tētis iedarbina savu auto un viņi dodas uz Rīgas pilsētas dzemdību namu. Dzemdību gaita, sākot jau no pirmajām kontrakcijām, tiek fiksēta videokamerā. Neskatoties uz patiešām stiprām sāpēm, māmiņa un tētis ir laimīgi, jo divu stundu laikā ieraudzīs savu pirmdzimto! Danielas māmiņas dzemdības ir vieglas un noris ātri, bez sarežģījumiem. Tētis trīcošām rokām uzņem pirmos kadrus, kad mazais Superbēbis ierodas pasaulē. Bērna piedzimšana ir unikāli skaists brīdis, ko 6.oktobrī varēs vērot Māmiņu kluba skatītāji, kā arī uzzināt speciālistu komentārus par dzemdību norisi un pēcdzemdību periodu. Nākamajā Superbēbja sērijā (13.oktobrī) ieraudzīsim mazo Superbēbi Danielu jau viņas mājās, kā arī uzzināsim par to, kā saprast un iztulkot jaundzimušā bērna signālus saviem vecākiem!"
Lai arī TV projekta veidotāji uzsver, ka daudzi jaunie vecāki bieži vien ar savu jaundzimušo atrodas lielas neziņas priekšā, tāpēc šāda veida raidījums ar savu dokumentālo seriālu ikvienam krietni palīdzēs, tomēr man neliek mieru kāds ētiskas dabas jautājums: ja nu Daniela negribēja piedzimt par Superbēbi? Ja nu viņa vēlējās (vēlēsies) būt visparastākais bēbis no visiem bēbjiem, ko tad? Šķiet, šis ir viens no spilgtākajiem gadījumiem, kad tik asi izjūtu bērna bezpalīdzību un beztiesiskumu lielo cilvēku pasaulē.
P.S. Fotogrāfijā nav redzama Daniela.