Man vienmēr ir šķitis, ka ir tērpi (kleitas, bikses, svārki utt.), kas nodrošina piedzīvojumus. Nesen man uzdāvināja kleitu, kurā esmu pieredzējusi tikai jautrus momentus. Tā ir koši zaļa, rūtota un ar tādu piegriezumu, kurš maniem draugiem liek nemitīgi runāt par Elvisu Presliju.
Pirmais, ko piedzīvoju šajā kleitā, bija Merlinas Monro cienīgs izgājiens. Ejot pāri universālveikala Centrs ventilācijas šahtām, spēcīgā gaisa plūsma manu kleitu pacēla augstu, augstu gaisā un man tikai atlika smieties līdzi citiem, jo glābt jau vairs neko nevarēja (šis ir tas brīdis, kad skaista apakšveļa var tikai palīdzēt :)). Jau pēc pāris minūtēm, kuru laikā ar draugiem turpinājām apspriest nupat notikušo un par godu manai kleitai dungojām Elvisa Preslija melodijas, mums uz ielas pretim nāca neviens cits kā… Pits Andersons. Es nezinu, ko nodomāja latviešu rokenrola leģenda, kad mēs milzīgā sajūsmā viņam smaidījām, taču šķiet, ka kleitu viņš pamanīja.
Vēlāk, vakara gaitā, mēs pat izdejojāmies pie īstajiem Presilja hītiem, kurus palūdzām uzspēlēt kādu svinību ģitāristam. Tā, pateicoties manai kleitai, mums diena pagāja zem rokenrola zīmes. Patiesībā man pat mazliet bail to uzvilkt nākamo reizi. Ja nu sastopu pašu Presliju 🙂
