Ietekmējoties no Andas vakardienas ieraksta par labajām lietām, sāku domāt, kas ir tās labās lietas, kas man palīdz dzīvot. Pozitīvisms, iekšējais miers un mīlestība – tie ir trīs vaļi, uz kuriem balstās mana pasaule. Tas gan nenozīmē, ka manā dzīvē nemaz nav skumju, grūtuma un mirkļu, kad bezspēkā nolaižas rokas. Bet tad es mēdzu sev teikt nevis maģiskos vārdus: ”Viss būs labi!”, bet gan ”Viss ir labi!”
Laikam viens no grūtākajiem periodiem manā dzīvē bija šķiršanās no ļoti mīļa cilvēka. Vienīgais, ko tad varēju darīt, bija raudāt, žēlot sevi, jukt prātā no skumjām un atkal raudāt un raudāt. Kādu laiku jau vajag izsāpēt skumjas, bet tas nevar turpināties mūžīgi. Tad es izdomāju ”savu formulu”, kā attīrīt galvu no sāpīgajām atmiņām un domām.
Kad man ienāca prātā kāds sīkums no pagājušās dzīves, es aizvēru acis un sev teicu: ”Piedod un atlaid!” Tā es mēģināju attīrīt sevi no skumjām un sāpīgām atmiņām. Nevis nogrūst visu zemapziņā un noslēpt dziļi, dziļi, bet palaist vaļā, lai lido debesīs. Beigās es tā biju iztīrījusi savu ”cieto disku”, ka manī nebija gandrīz nekādu emociju. Bet ar laiku jau viss nostājās savās vietās. Tajā laikā tapa arī šis dzejolis.
***
man pieder visi brīvie
kafejnīcas galdiņi
dzērienu glāzes un cigarešu dūmi
daudzkrāsaini kokteiļu salmiņi
uz bāra letes
oficiantes saprotošais smaids
lēnās dejas
jūras viļņu sakustēšanās
šķietami sasniedzamā harmonija
aiz horizonta
krievu romances
Umberto Eko, Rušdi un Airisa
[jo biezāk, jo labāk]
Taro kārtis
vecas melnbaltas filmas
pastaigas ar suni
[tas ir mans jaunais iedomu draugs]
un gaisma
neciešami spoža
neizturami spilgta
tik ļoti, ka gribas kliegt
piedod un atlaid
