Beidzot man ir pārliecība, ka savu maģistra darbu nodošu. Kaut gan teikšu atklāti – ja mums, visma kursam, nebūtu iedots pagarinājums par nedēļu, būtu gājis daudz trakāk. Tomēr – atskatoties uz šo laiku, kamēr rakstu, man tas patīk.
Pirmkārt, man patika tēma par to, kāds mīlestības un divu cilvēku attiecību atspoguļojums bija atļauts 60.gadu latviešu romānos. Jo ir interesanti atcerēties laiku, kad sekss pirms laulībām nebija pieļaujams, kad par tikumisku meiteni uzskata to, kura puisim, kurš viņai patīk, tomēr lūdz nelikt viņai roku ap vidu. Jo tā ir pareizi. Man patīk šis tuvības atspoguļojums: tur, kur ir bijusi ļoti intīma saruna starp mīlētājiem, un loģiski būtu, ja viņi skūpstītos, tur pēkšņi šāds citāts: "Vēja šalkas pēkšņi sastinga un saspringa noslēpumainās gaidās."
Krāsaini ir "negatīvo" varoņu tēli. Tādas attieksmes un izturēšanās, kas šodien ir norma – ārzemju apģērbs, košļene, rokenrols un tvists, košas kleitas, bikses kļošā utt. – toreiz piemita tikai negatīvajiem tēliem. Jo ideoloģija gribēja uzsvērt, ka "pozitīvajiem" varoņiem pats svarīgākais ir darbs, un par ārējo izskatu domā tikai vieglprātīgie cilvēki, šeptmaņi (par to arī vajadzēja kaunēties) un pirmspadomju Latvijas laika cilvēki. Arī tie bija "sliktie".
Otrkārt, atceroties bakalaura rakstišanas laiku, kas man bija visai ekstrēms, biju domājusi, ka ar maģistru būs tas pats. Bet nē. Ar šodienas pieredzi ir vieglāk. Laikam jau atzīme ir mazāk svarīga, arī laiku sadalīju normālāk.
Un tagad, kad līdz nodošanai palikušas divas dienas, un es zinu, ka nodošu, ir tāda neizskaidrojama… salduma sajūta. Es zinu, ka tūlīt viss būs beidzies, un gribas pavilkt garumā to laiku pirms laimes. Es zinu, ka tā laime būs, un es izbaudu laimes priekšnojautas. Tā taču ir laimes sastāvdaļa.
P.S. Turu īkšķi arī par visām citām maģistrantēm un bakalaurēm.