Manā dzīvē gluži kā Kusturicas filmā ”Melnais kaķis, baltais kaķis” mijas melnais ar balto, skumjais ar priecīgo un otrādi. Vakar biju savas vecmāmiņas bērēs, bet pēc pāris dienām būs manas kāzas.
Tas laikam ir mans pārbaudījums, mana dzīves skola – jo ne pirmo reizi laikā, kad manā dzīvē notiek kāds nopietns pavērsiens, es pazaudēju tuvu un mīļu cilvēku. Pirms vidusskolas izlaiduma nomira mans tēva brālis. Izlaiduma balle un onkuļa bēres notika vienā un tajā pašā dienā. Bet viņš man paspēja pateikt galveno – uzslavēja mani par izvēlēto studiju virzienu – filoloģiju. Un es biju gatava spert pirmos soļus lielajā dzīvē.
Vecmammas bēres bija ļoti skaistas. Bēru dievkalpojums notika mazā katoļu baznīciņā, ārā spīdēja saule un čivināja putni, mācītājs skaitīja lūgšanas, bet vecmamma smaidīja. Protams, ka bija skumji, bet mūsu sirdīs bija arī miers – vecmammas sejā nebija skumju un sāpju, bet smaids un pārliecība, ka ar mums visiem viss būs kārtībā. Viņa aizgāja kā karaliene – klusi, mierīgi un skaisti.
Vecmamma man arī paspēja pateikt galveno. Viņa paspēja iepazīties ar manu nākamo vīru un pilnībā atbalstīja manu izvēli. Deva mums svētību. Un arī tagad es esmu gatava jaunai dzīvei. Un savā sirdī es zinu, ka vecmamma būs ar mums manā kāzu dienā. Skatīsies no mākoņa maliņas un smaidīs.
