Man nekad tā īsti nav garšojis siers, un dažu labu rītu tas man sagādājis zināmas neērtības. Jo desas es neēdu vispār, aknu pastēti ļoti reti. Tomāti garšo tikai uz baltmaizes ar sviestu (lai tomāts nenokrīt), bet baltmaizi ar sviestu es ēdu reizi mēnesī. Tuncis man garšo ar majonēzi, bet arī ar majonēzi neaizraujos. Īsāk sakot, man gribas, lai ir garšīgi un veselīgi, bet kas tad vairs atliek, ja ātrumā jāiekož sviestmaizes?
Gurķis? Olas? Biezpiens?
Tāpēc varu padalīties savā pēdējā laika atklājumā, kas man pa īstam sagādā prieku. Pretī manām mājām pirms kāda laika atvērās siera veikaliņš. Pirmos divus mēnešus es tur negāju iekšā, jo man taču siers negaršo. Reiz, ejot pie draudzenes, nolēmu ieiet paskatīties, varbūt var ciemakukuli paņemt līdzi. Un tikai tāpēc, lai nākamajā rītā nebūtu atkal jāstāv pie ledusskapja ar domu – "Gurķis? Olas? Biezpiens?", nopirku kaut kādu importa sieru. Un man izmainījās pasaule.
Tas siers uz rupjmaizes garšoja fantastiski. Grūti izstāstīt garšu, bet man bija pilnīgi skaidrs, ka šis siers ir Manējais. Tam bija mazliet puvums, un – kas svarīgi – tas turējās uz maizes bez sviesta un nekrita nost (kā cietie sieri), kā arī netecēja (kā daži kausētie sieri). Piekritīsiet taču, ka no rīta ir svarīgi, lai nekas nekaitina.
Kopš tās reizes arī siera veikaliņš ir manējais, kaut arī smird tur dramatiski. Tur ir kādas trīsdesmit importēto sieru šķirnes, kādus padsmit es jau esmu nogaršojusi, kādi pieci ir Manējie. Vispār es vienmēr iestājos par Latvijā ražoto pārtiku, bet nu man skaidrs, ka šī siera veikaliņa sierus Latvijas sieri manā virtuvē izkonkurēt nevar.
It kā sīkums, bet, kopš ir tie sieri, man vairāk patīk mani rīti.
