Pirms pāris nedēļām mani tiešām nokaitināja Latvijā zināmā ziņu portālā ielikta vēsts par kādu indiešu meitenīti, kurai slimības dēļ ir ļoti liela un deformēta galva. Rakstu papildināja arī foto materiāls. Šaubos, vai šādas lietas vispār būtu jāpadara publiskas, ja vien tam nav kāds labdarības, izglītojošs vai cits sociāls nolūks. Taču raksts bija ievietots… izklaides sadaļā.
Turklāt autors virsrakstā vēl bērnu salīdzināja ar citplanētieti (laikam jau ir tādu sastapis). Paldies lielākajai daļai komentētāju, kas nebija vienaldzīgi un vienkārši lūdza vismaz izņemt materiālu no izklaides sadaļas. Arī es izmantoju portāla piedāvāto iespēju ziņot par šo rakstu redaktoram. Portāla redakcijā, domājams, taču strādā nevis tulkošanas programmas, bet cilvēki, kas arī cer, jūt, mīl, varbūt pat nobirdina pa asarai, skatoties aizkustinošas filmas, bet… vismaz nākamo dienu laikā tā arī nekas netika mainīts.
Klients, pacients, kolēģis, priekšnieks, ziņu varonis un autors – tie taču ir tikai apzīmējumi, gribas cerēt, ka svarīgākais ir pats cilvēks. Kā tajā dziesmā: “Pieklauvē, tās nav durvis, tā ir sirds!”
