Jau dažas dienas man neizdodas izpildīt vienu darbu – uzrakstīt blogu. Es sēžu pie atvērta dokumenta un mēģinu kaut ko izdomāt. Sāku rakstīt par draudzību un… izdzēsu. Sāku rakstīt par nebeidzamo ziemu un.. izdzēsu. Beigās izdomāju, ka uzrakstīšu to, kā cenšos uzrakstīt blogu.
Mana dzīve, tāpat kā droši vien neskaitāmu citu jaunu sieviešu dzīve, ir pilna ar pienākumiem un maziem darbiņiem, kas jāpadara. Dažus izdodas izpildīt raiti, citi iesprūst un bojā dzīvi, jo atstāj nepadarīta darba sajūtu, kas kaitina un nomāc.
Apmierināt pamatvajadzības ir primārais. Pabarot bērnus, daudz maz savākt māju, uzturēt sevi kaut kādā formā, baudīt labas attiecības ar tuvākajiem, pildīt savus
pamatuzdevumus darbā, nodzīvot dienu, sagaidīt vakaru un tā atkal no jauna.
Bet papildus lietas, kas it kā var gaidīt, gaida. Iedvesmu, pilnmēness beigšanos, labāku garastāvokli, mūzu un kaut kādu mistisku apstākļu sakritību.
Es domāju, ko lai pasaka lasītājiem. No sevis. Kaut ko, kas nav tukša runāšana. Un es secinu, ka man šobrīd nav, ko teikt. Nu, ko lai es pasaku tādu, kas būtu nozīmīgs? Vismaz tik lielā mērā, lai lasītāji tam veltītu dažas minūtes sava dārgā laika. Man nav nekā tāda, ko pateikt.
Man gribas, lai viss rit savu gaitu. Lai ikdienas rutīna ir bez lieliem satricinājumiem un negācijām. Lai ziņās nav jālasa nepatīkami virsraksti, lai tuviniekiem labi klājas, lai bērni neslimo, lai vakarā, paskatoties spogulī, nav kauns par sevi un saviem darbiem. Man nevajag svētkus katru dienu, man pietiek ar ikdienu – rimtu, klusu un paredzamu.
Pienāks laiks arī šampanietim un dzīves svinēšanai.. šodien man to negribas. Un jums?
