Piektdienas vakars. Guļu gultā, klēpī portatīvais dators, rakstu dzeju, un man gandrīz kā mērkaķim zooloģiskajā dārzā – atliek tik iespiest asti starp kājām un sūkāt aiz garlaicības. Nevienu nevaru aicināt ballēties, jo es to daru katru nedēļu. Manas domu vibrācijas uztver Sintija un sāk terorizēt manu telefonu ar īsziņām un zvaniem. Karoče, laižam uz tusēt Fontaine Palace. Pie kājas, ka budžets mīnusos! Kultūrai naudu vienmēr var atrast, apcērpjot izglītības ministrijas budžetu [Atā, skolas pusdienu nauda!] Kaut kādā mistiskā, cilvēcei neizprotamā veidā, pirms centrā satiku Sintiju, iepazinos ar čali vārdā Edgars, kurš esot Sintijas draugs un nākšot ar mums uz Fonteinu. Kad beidzot trijatā neatlaidīgi devāmies pretī savam mērķim, Edgaram uz ielas sāka uzmākties geji. No viņiem gan mēs ātri atkratījāmies ar savām nerimstošajām smieklu lēkmēm, un, izglābjot Edgaru, turpinājām savu uzvaras gājienu pretī slavenajai Vaterlo kaujas vietai… ā, nē… pretī Fonteinam. Nonācām savā galamērķī, kur pēc 20 minūtēm ieradās arī Misters Elviss Preslijs… tfu.! Nē.! Vienkārši Elviss ar diviem „s”. Man tiešām žēl šī nelaimīgā cilvēka, kuram veselas 5 minūtes nācās paciest Sintijas uzbāzīgos grūtnieču izgājienus. Nu, Saulīte bija mazliet apmaldījusies savās fantāzijās par zivīm. Ak, nabaga Elviss, kurš tikai vēlējās būt kā viena no Gora Vaidala mīļākajām personām un runāt par interneta nākotni, gēnu inženieriju, globalizāciju, Marksisma nāvi un, protams, ekonomisko krīzi Latvijā. Mūsu nenobriedušie, tikko pilngadību sasniegušie prāti noveda Elvisu līdz depresijai un nāvīgākajai Latvijas „lielās paaudzes” domai – „Ak, šī mūsdienu jaunatne.!” Pēc Elvisa iedzīšanas depresijā, divas skuķenes vārdā Ilva un Sintija turpināja dramatiski izpausties Edgara, Oskara un Naura sabiedrībā, bet ar laiku nokļuva Mistera Foršie Mati [Kristera] sabiedrībā uz krutākā dīvāniņa Fonteina pirmajā stāvā. Ja neskaita sarunas par lielveikalu Čakijiem, intīmpreču veikaliņa pārdevēju un krāsainajiem prezervatīviem, es atceros tikai to, ka līdz brīdim, kad nolēmām pārcelt savas pēcpuses uz otro stāvu, biju līdz degradācijai pārsmējusies. Jautājums – Kurā cementa rūpnīcā rodas šitie cilvēki.? Un kur viņi līdz šim slēpās.? Pēdējā laikā es iepazīstos ar cilvēkiem, kas tiešām prot piesmiet pasauli. Fonteina piesmiešanas turpinājumā, mēs izbaudījām Latvijas stilīgāko rēcīgo grupu Oranžās Brīvdienas un vienu no šizīgākajām Latvijas "dance music" grupām – Resnie Putni. Tik smieklīgs, traks un skaļš vakars man nebija bijis, kopš 2007. gada Sutas Balss Alūksnē. Un nākamā rīta jutīgais sprands un mazliet velkošie kāju muskuļi nav nekas, salīdzinājumā ar foršajām emocijām, kas vēl tagad caurstrāvo manus iekšējos orgānus. Vēl jau varētu pastāstīt par alus pludošanu pa bāra leti, Sintijas un security apsarga attiecībām, mūsu ielidošanu Fonteina grīdā, Nauri, kurš mani mēģināja vienas dejas laikā divreiz nogalināt un citiem vakara notikumiem, bet . . . kuru gan tas viss interesē.? Labāk piebeigsim šo ierakstu ar draudzīgu buču :* Lai Jums Igo jaunais Singls.!
