Petrarka bija filologs un humanists. Jau viduslaikos vins apstiprinaja un pauda savu priekstatu , ja ta var teikt tad ari filozofiju, par milestibu. Ta ir milestiba, kas sagada laimi un ciesanas vienlaicigi. Jau tad, talajos viduslaikos, kad, patiesibu sakot, milestibai nebija lielas nozimes, un ta tika daudzinata tikai neskaitamajos visa veida dziedajumos un sonetos, vins izteica tezi, kura skietami ritot laikiem ta ari nav mainijusies. Ja viduslaikos laulibam un attiecibam pamata bija lielako ties visa veida citas motivacijas un vecaku lemums, tikai ne milestiba, tad musdienas milestibu mes parnemam pasi savas rokas vai ari ka citiem tik teikt – atstajam liktena vara. Mes cinamies par to. Slevenais N. Makjavelli teiciens vesta mīlestībā un karā visi līdzekļi ir atļauti. Bet vai ta tiesam ir? Mes varam katrs sev pats uzdot so jautajumu un rast atbildi, tacu ta nebus viennozimiga. Cilveku ierobezo sabiedribas un morales normas. Vai vins butu gatavs tas parkapt milestibas varda? Retorisks jautajums. Laikam jau tas atkarigs no ta no kada aspekta vins uz to raugas. Nesen sanaca tikties ar kadu draudzeni. Vinai bija iss tacu kaisligs romans ar kadu virieti. Vini bija pazistami kops universitates laikiem, tacu paris gadu vairs nemacijas kopa. Agrak vina vinam neesot pieversusi nekadu lielo uzmanibu un vini neesot pat vairak runajusi ka tikai pieklajibas pec sveicinajusies. Tad nu tagad pec paris gadiem nejausi satikusies, norunaja iedzert kopa kadu vina glazi. Protams si vina glaze izvertas par ko vairak ka tikai par vienu vina glazi. Saja saruna vini esot atklajusi tik daudz kopiga, sakot ar to , ka abi nak no skirtam gimenem, beidzot ar to, ka labakas atputas svetdienas nav ka neka nedarisana un TV skatisanas. Vel vina atzina, ka vinu parnema tad vel nebijusi sajuta – vinai skitis ka vini varetu runat un runat un ka neviena cita nav visa saja plasaja pasaule. Taja mirkli, kad vini nonaca lidz pirmajam skupstam, vina sajutas nelagi, jo virietim bija milota sieviete, ja to varetu saja konteksta ta saukt, ar kuru vini bija kopa jau kadus 5 gadus un jabiebilst, ka ari vina bija studejusi kopa ar manu draudzeni. Milas trijsturis… Ne gluzi. Manai draudzenei bija jadodas komandejuma uz gadu uz arvalstim. Tas nebija vinas brivpratigs lemums un vinai bija loti smagi, tacu citas iespejas nebija. Cik es zinu tad tas bija 3 nedelas pec vinu romana uzsaksanas. Nu vina ir atgriezusies, virietis protams ir joprojam kopa ar savu miloto sievieti. Visu so stastu uzzinaju tikai tagad, jo draudzene vienkarsi velejas izsudzet grekus. Nu vina uzskata un atzist, ka vinas riciba bija apsurda un pari visam morales normam, tacu tai pat laika vina atzist ari to, ka, ja vina atrastos sada pasa situacija rikotos tiesi ta pat. Vienkarsi vina nespejot tam pretoties. Pretoties milestibai, kaut ari zin, ka ta vinai sagadas atkal kartejo ciesanu, asaru un sirdsapzinas parmetumu juru. Seit apstiprinas Petrarka teze. Tacu Makjavelli apgalvojums paliek lidz galam neatbildets. Mes varetu teikt – ja, ir atlauti visi ieroci, tacu tad ari sekas var but dazadas. Mes esam brivi cilveki un varam cinities par to ko milam, tacu vai si cina vienmer bus ta verta. Skiet ka tomer ne. Tacu tikai liktena vara ko atstat nebutu cilveka daba. Kaut ari kas ir liktenis. Varbut liktenis ir viss ko mes daram. Varbut liktenis ir noteicis katru musu darbibu un tikai mums pasiem skiet, ka vel pastav briva izvele. Tacu si izvele ir jau pirms mums noteikta. Piemeram man skiet, ka es un tikai es viens no rita izvelejos est bananu jogurtu. Tacu patiesiba mana likteni jau bija rakstits, ka 2. aprili brokastis edisu tiesi bananu jogurtu un tad darisu tiesi to ko izvelejos darit. Vai cilveka skietami patstaviga izvele, tas briviba ir tikai maldi. Vai musu domas, darbi jau ir noteikti pirms mes tos daram? Laikam jau ta ir pavisam cita tema…
