Ir ceturdienas vakars un prieks manis nedelas nogales sakums. Domas saustas ap dazadam temam un ta ari nekur neapstajas. Ir parnemusi divaina iekseja tuksuma sajuta. Jau sen tada nebija izjusta. It ka skumjas, it ka prieks. Skiet, ka esmu talu no visam problemam, kaut ari ta nav. Jutos it ka lidotu kaut kur starp zemi un visu pasauligo un debesim. Dzive liekas tik viegla un gaisiga. Nav problemu. Ir tikai tas tuksums sevi. Ara jutams jau patikams pavasara vakara vejs, kad gaisa ir ta patikama pavasara smarza. Taurini vedera lido pat bez ipasa iemesla. Ir vienkarsi labi. Ir tik labi, ka ir gruti noticet, ka viss notiek reali. Lietas skiet surealas un ka sapni. Ik pa laikam parnem tikai bailes, ka viss ir parak labi, lai butu paties un ka driz notiks kas sausmigs. Vai nav divaini. Skiet, ka ta ir viena no musdienu cilveka galvenajam ipasibam – neapvaldama trauksmes sajuta un neticiba tam, ka var but ilgstosi labi un laimigi. Laikam jau ikdienas pesimistiska gaisotne, stress un atrais dzivesritms, cilveka rada so neticibu. Vai ari vienkarsi daudzi nesaskata tos mazos brinumus, kas ir tiem apkart un kuri notiek katru dienu. Cilveks ir apbrinojama butne. Vins var nepamanit to, kas atrodas kaut kur deguna gala un doties talos sis lietas meklejumos kur citur. Mums tikai jaapskatas sev apkart un mes atklasim tik daudz jaunu un labu lietu.
