Man viss bija – darbs, skola, māsa, par kuru rūpēties, mīļotais, kurš, lai arī bija precējies, manā dzīvē ienesa daudz labā. Un tad man uzrakstīja viņš – kad kopā strādājām, mēs pat praktiski nesarunājāmies, bet te mēs pēkšņi skaipā sēžam caurām naktīm, sarakstamies, sūtam bildes, smejamies..mums ir labi. Es izšķīros no sava mīļotā – precētā – jo VIŅŠ – mans jaunais virtuālais draugs – pārliecināja, ka var dzīvot arī savādāk… Tad mēs satikāmies – es atbraucu pie viņa uz tēju..tas bija 2007.gada 26. novembris. un no tās dienas esam kopā. Vai skaitamies kopā. Vai nu, kaut kā tā… Tā kā es dzīvoju 50km no Rīgas, tikāmies retāk – kādas 2-3 reizes nedēļā, jo negribēju laist viņu sev klāt, līdz viņš ierunājās, ka tik reti tiekamies, es varētu sameklēt darbu Rīgā, lai varam tikties biežāk… Atradu darbu. Protams, alga labāka, bet uz Siguldu izbraukāt palika aizvien grūtāk un grūtāk, māsu satiku aizvien retāk un retāk, līdz tagad ir sanācis, ka aizbraucu MĀJĀS aptuveni reizi nedēļā ;( Attiecības ir pārvērtušās par kara lauku, naudas kļūst arvien mazāk, lai arī alga nav samazināta, skolā pa pilnam parādu,jo NAV BIJIS LAIKA MĀCĪTIES – man taču ir attiecības!!! Un tagad mani grib atlaist…… Un šis ir brīdis, kad kļūst vienalga un liekas, ka tā pat būtu labāk – varbūt tikai uz brīdi, bet varbūt ilgtermiņā…. 1. Es atkal pārvāktos dzīvot uz Siguldu – būtu kopā ar māsu un pildītu pienācīgi savus aizbildnes pienākumus 2. Man nebūtu jāklausās pārmetumi par to, ka nemetos īres maksai utt. 3. Es paņemtu skolā akdēmisko, jo reāli tāpat ir pēdējais gads un ir pārāk daudz parādu, lai tos nokārtotu… 4. Es iestātos bezdarbniekos un vismaz kādu laiku nauda būtu…… 5. Es būtu brīva. Tikai pati noteiktu, ko darīt un ko nē, ar ko tikties, netikties, kur būt, nebūt, kad kārtot māju, kad nē. 6. Man liekas…es būtu laimīgāka…. Varbūt naivi, bet man ir vienalga, vai mani atlaidīs…jo šobrīd tas man nestu vairāk labuma nekā sliktuma. Šobrīd un nevis kaut kad vēlāk. Jo dzelzs jākaļ kamēr karsta. Cik tad var….
