Mīlestība, mīlēt, cienīt, saprast, uzklausīt. Ar ko īsti atšķiras mīlestība starp sievieti un vīrieti no draudzīgas mīlestības, no radnieciskas mīlestības? Vai jūtu ķīmija patiešām ir tā, kas liek lidot, liek saredzēt dzīvi daudz košākās krāsās, liek sirsniņai strauji pukstēt? Katram ir savi uzskati vai izpratne par mīlestību. Par šo tēmu ir neskaitāmi dzejoļi, stāsti, romāni, skaidrojumi, pārdomas, strīdi. Bet kā atšķirt draudzību, pieradumu un sapratni no patiesas un tīras mīlestības? Ir mirklis – skaists, vienreizējs, neaizmirstams, romantisks. Skudriņas, apjukums, zūd spēja koncentrēties, īsāk izsakoties – notiek sprādziens. Bet tas nevar vilkties mūžīgi. Tas ir tikai viens mirklis, citam īsāks, citam ilgstošāks, bet pienāk tā realitāte, kad pasaka vairs nav pasaka, nav prinča, nav princeses. Pasaka ir izdzīvota, atgriežamies realitātē. Protams, tad sākam dzīvot reālu dzīvi, risināt reālas problēmas, ikdiena, raizes, rutīna. Mīlestība ir visspēcīgākā no emocijām, tā ir sajūta, kuras dēļ vien ir vērts dzīvot šo dzīvi. Un nekad viss nevar būt lieliski, ideāli, pienāk krīze, aiziet krīze, atnāk romantika, aiziet romantika. Protams, šo romantiku vienmēr varam radīt paši, bet ja nav laika un kādā brīdī tu sāc domāt un pārdomāt? Un tev pietrūkst kaut vai tikai to trīs maģisko vārdu, kaut vai tikai viena mīļa komplimenta, kaut vai kāda mīļvārdiņa. Bet tas liekas tik pašsaprotami, no vīrieša puses tāds teksts: tu tak zini, ka tevi mīlu, tu tak zini, ka esi skaista, kādēļ man tev tas jāatkārto? Bet tas ir tāds sīkums, kas paceļ spārnos. Bet vīrietim tas nav saprotams. Ir jāvelk kā ar knīpstangām, bet viss, kas nenāk no sirds, neliekas patiess, un tas, kas ir mākslīgs, nekādā ziņā nevar izraisīt patīkamas emocijas un likt noticēt. Sieviete ir māte, bieži vien ģimenes galva – audzina bērnus, dara visus saimnieciskos darbus, rūpējas par ģimenes siltumu, pusdienām, vakariņām, plus vēl pelna naudiņu. Vīrietis strādā, domā, atnāk mājās un ir briesmīgi noguris, ieslēdz savu mīļāko sporta kanālu, un neuzdrošinies viņu traucēt. Tā ir vairumā, protams, ir vīrieši – nu superideāli, bet neticu, ka viņam nav cits netikums… Varbūt tas ir tikai priekšstats, personīgais vērtējums. Vai ir skaidri definēts, kas ir īsta mīlestība. Sapratne, draudzība, cieņa, mīlestība. Šīs īpašības ir sastopamas ikvienā patiesā, skaistā draudzībā. Bet cik ilgi saglabājas „rozā brillīšu" sindroms un cik ātri atklājas, kas aiz tām brillītēm slēpjas? Gribas veidot ideālu ģimenes modeli? Vai partneris ir jāmeklē, vai tas pats atnāks? Vai atnāks tāds, kādu sieviete vēlas? Vai ir jāgaida klikšķis? Bet klikšķis var arī maldināt. Jā, definēt nav iespējams. Mīlestība – tās ir spēcīgas emocijas, un tās izdzīvot ir īsta laime. Tas ir jāsargā un jāsaudzē, un bieži vien ir vērts atteikties no ideoloģiskiem stereotipiem; ja uznāk kāds ”kašķis”, ir jāredz un jāsaprot vīriešu vājās puses un jāliek viņiem saprast arī mūsējās. Ja vīrietis cenšas, tad viss ir kārtībā, jo reti kuram izdodas pavisam! Bet censties – tā jau ir laba zīme! Dzīvojam vienreiz, tādēļ nevajag atteikties no mīlestības. Tā, iespējams, atnāk tikai vienreiz – tik skaista, svēta, vienreizēja un burvīga! / tvnet /
