Angļu valodas stunda. Zem galda esmu sakrustojusi savas jaunās, melnās kurpītes ar nelielu papēdi. Seja koncentrējusies darba burtnīcā un pirksti automātiski raksta uzdevumus. Ka tikai vairāk uzrakstīt, ka tik ātrāk paspēt, jo ja kaut uz mirkli atslābšu, atgriezīsies manas domas. Kaut kā skumji. It kā ne par ko. Blakus man sēž klasesbiedrene Diesel džinsās un ar adītu džemperi mugurā. Viņa ir ārkārtīgi sasmaržojusies. Ar acu kaktiņu redzu, ka viņas uzdevumi netiek pildīti, bet šķiet, ka viņa to var atļauties, jo viņai nav jādomā. :-/ Ejot prom no garderobes, neveikls smiekliņš un atā klasesbiedrenei, kura brauc prom uz 2 nedēļām. Es izeju viena un ceru, ka nebūs jāiet kopā ar 2 klasesbiedrenēm, kas turas aizmugurē. Vajadzētu iet ar viņām, bet es negribu ne ar vienu runāt. Ārkārtīgi spēcīga mūzika man ausīs. "In the shadows", pēc tam Mikas "Happy ending".Smidzina lietus, man salst kakls un saprotu, ka mana gaita ir pārāk neveikla. Mājās neviena nav. Pirmās 5 minūtes. Tad atnāk mamma, ar kuru uzreiz sakasos. Viņa aizmirsa pie draudzenes telefonu un aiziet atkal prom. Esmu viena. Man ir kaut kā neomulīgi dzīvē šodien. Un par ko? Es mācos teicami, tomēr neesmu pati labākā. Man ir jauki klasesbiedri un draugi, tomēr ti nav paši "krutākie". Es piektdienās kopā ar draudzeni, braukājos ar riteņiem, nevis dzeru uz ielas. Man ir tik daudz kas jādara – jāspēlē klavieres, jāiet uz olimpiādēm, jāraksta domraksti 2 valodās, neskaitāmi kontroldarbi. Negruzies, man saka klasesbiedrene, bet es ik pa brīdim skumstu. Par to, ka vecākiem nav milzīgas algas, par to, ka tēties ļoti bieži ir sliktā omā, ka ome pārāk bieži sākusi slimot, ka ar mammu nav tik labas attiecības, ka sastrīdējos ar draugu, kuram negrasos atvainoties, ka…ir tik skumīgi ne par ko. 🙁 :’-(
