sveikas nmeitenes… stasts dramatisks. tētis atbrauca man pakaļ uz slinmniu,lai aizvestu mājās,jo ārsti teica,ka varu braukt mājās un testus taisit vnk ierodoties slimnīcā noteiktajā laikā. tā nu es laimiga,ārte vel pasmejās,ka var redzet ka es nevaru sagaidīt ,kad tikšu mājās,sakrāmēju somu,iekāpju tēta 2 mēnešus jaunajā mašīnā ,braucam kādas 15 minutes nakamais ko jūtu – trula skaņa un lielas sāpes… apstājoties pie sarkanā mūs meģināja apdzīt džips (pie stūres sieviete) un ietriecās mūsos,mēs no trieciena ietriecāmies priekšā stāvošajā mašīnā… atsitu galvu uz aizmuguri,tad uz priekšu un atkal aizmuguri. iekšas ari pamatigi atsitu jo nenostrādāja gaisa spilveni. tajā mirklī vairāk uztraucos par tēti,nekā par sevi,jo viņš atsitās stiprāk. jāpiemin ka tikai mēs cietām. vecenai kas ietriecās mūsos ne skrambiņas+ nviņa vel man saka bļaut virsū kāpēc mēs tik atri bremzējām (mes bremzējām pavisam normāli,pat ja mēs butu nobremzēju ši straujāk viņai distance tikunta bija jaietur). aaa lieki piebilst,ka viņa nebija ne vienā joslā ne otrā- viņa bija pa vidu joslām. tā nu es atgriezos slimnīcā… šoreiz ātrās palīdzības mašīnā un ar tēta kompāniju. sāpes no atsistajām iekšām pastiprināšoties tuvāko dienu laikā,un zilums uz sejas ari noteikti palielināsies…. ”jautri”’man iet. bet kā man meitnes teica-pozitīvas domas. būs ok. :)) :))
i ”love” hospital so much that i keep coming back.
0
Iepriekšējais rakstsJucekīgi. Man vienkārši gribējās rakstī. Mmmmm.. ;)
Nākamais rakstsIzvirzīt mērķi un tiekties pēc tā!