Vienmēr gribējies kaut ko parakstīt, bet vienmēr bijis slinkums. Kādreiz rakstīju dienasgrāmatu, vēl tagad pa retam iemetu tur kādu savu emociju. Nu ir jau tā, ka rakstīt uz papīra ir smaržīgāk, vecmodīgāk un līdz ar to vairāk tā, nu kā lai pasaka, emocionālāk? Bet laikam jādzīvo līdzi laikmetam. Bieži skolā sagribējās kaut ko uzskribelēt, bet es tak nestaipīšu līdzi savu lielo, biezo dienasgrāmatu. Taču dators, tagad jau visiem un visur līdzi. Bet ko nu par to, so booring! Vispār jau man parasti ir slinkums izteikt savas domas un viedokli. Jo kāda jēga, tagad jau cilvēki vispār neieklausās citos. Bet, what ever, es taču to rakstu sev! Varbūt varētu teikt, ka arī šādi dalīta bēda (dalīta ar to virtuālo pasauli) ir tikai pusbēda. Hope so! Ienāca prātā, kā te meitenes sāka pērties par to, ka Cosmo galvenā redaktore raksta, tā kā viņa raksta. Bet, redz, man ļoti bieži patīk iemest savā dialogā un pat ne dialogā kādu ne latviešu izteicienu. Un es nebūt nejūtos ūber kūlīga vai necenšos tāda būt. Patiesībā iepriekšējā redaktore, man personīgi šķita, pārāk tāda kā naiva. Tagad es vismaz jūtu, šī žurnāla tēlu. Nu ir taču tas kosmopolītiskāk. Pavērtos mēs latvieši mazliet plašāk, ko pasaulē vispār prasa, dara un runā. Tieši šī iemesla dēļ man jāmācās angļu valoda. Un vispār kā tas var būt, ka man ļoti patīk angļu valoda, bet šajās stundās man vienmēr ir miljons parādi. Tagad arī. Nu slinkums. Un vispār ar to slinkums. Nu kur var tā būs, ka uz rītdienu man augstskolā jābūt uzrakstītām dažādiem gariem memuāriem, bet tā vietā es rakstu šeit. Kāpēc vienmēr jādara kaut kas, bet ne tas, kas ir patiešām nepieciešams. Vispār ja tagad jau neredzētu, ka ir 22, tad turpinātu rakstīt vēl un vēl, tik gari, ka pat pašai būtu slinkums kādreiz izlasīt. Vienkārši ņemu vērā, ka jau šitā pie kompja sēžu ilgi un bezjēdzīgi. Ā.. ja kas. Es esmu no tām meitenēm ,kas katru vakaru vai katru reizi, kad ir paēdušas, izdomā, ka sāks domāt par savu riepu un dubultzodu. Nesen biju pielaikošanas kabīnē, tas man ir pārdzīvojums, jo man ir dažas liekas krunciņas šur un tur, bet, es zinu, ka tā domāju tikai es. Nu par to ka liekas. Un te nav runa par to, ka man jāiemīl sevi tādu kāda esmu. Es sevi mīlu ļooti! Taču ciest nevaru, ka apburošā kleita, krekliņš vai svārgi, man vienkārši neizskatās. Laikoju kleitiņu, nu zin kā, Ziemassvētkiem kaut ko jaunu gribas. Taču man pat M izmērs negāja mugurā ciet, jā man ir lielas krūtis, bet nu bāc, es negribu L!! Tad tā vairbūt arī taisīsies ciet, bet no īsās pārtaps par vakarkleitu. Tad nu tā, es jau simto reizi DOMĀJU PADOMĀT par to ko ēdu. Tik smieklīgi!!!! Kā lai to izdara, ja man blakus stāv šokolāde un kā lai to izdara, ja es esmu diezgan traka uz šokolādi. Labi, es apsolos, ka šo šokolādi vismaz šovakar likšu mierā! Kam apsolos, nezinu, sev? Kādam, kas izlasīja? Lielajam visumam. O ou. Nu tiešām jāiet tak gulēt, rīt tikai problēmas ar celšanos būs… Good night!! love ya!
