man, lielajai Valentīna dienas nīdējai [pateicoties uzplēstajai sirdij] vakar bija neticami jauks vakars. un patiesībā, lai svinētu svētkus un sajustos labi, nav jau nemaz vajadzīgs tas sirdsdraugs, pietiek ar jauku cilvēku kompāniju. bāc! bet bija tik jautri, negaidīti jautri. prieka pilna sirds! un man pie kājas, ka uzvedos pārāk skaļi, man vienalga, ka pateicu varbūt lietas, ko nevajag tā uzreiz visiem atklāt, man vienalga ka iedzēru par daudz un ka ēdu par daudz 😀 jo vakars bija tiešām izdevies. salauzto siržu klubiņš izsmējās no visas sirds un ne par kādu vientulības sajūtu un asaru liešanu pat domāt nevajadzēja. laikam jau kopējas izjūtas šadās svētku dienās cilvēkus vieno un satuvina 🙂 ah, žēl tikai, ka pohmelis mani šodien vajā 😀 bet tas bija tā vērts! āmen!
