Tā nu visu ziemu sēžot un neko nedarot, arī es no saviem 49. kg esmu apvēlusies uz 56. Tā kā lepojos ar savu figūru un agrāk biju sportiska, tad tagad tas jau sāk mani uztraukt. Lasīju, ka citas meitenes nevar saņemties skriet,vingrot, mazāk ēst, vai neēst pēc sešiem. Man arī bija grūti saņemties, bet man palīdzēja mans draugs. Draugs mani sāka kaitināt un saukāja par bulciņu. Vienā vakarā parāva baigais besis un saderējām, ka es mēneša laikā atgūšu savus nu ja ne 49, tad vismaz 50 – 52.kg, un arī riepiņas uz vēdera nebūs. Piekāpties netaisos, jo ir radies stimuls kaut ko darīt lietas labā ar sevi. Nu jau nedēļu katru rītu agri skrienu gar Daugavu pirms darba, taisu presītes, braucu ar riteni un divreiz nedēļā vēl aizeju paspēlēt volejbolu, jā, un neēdu pēc sešiem. Pati jūtos daudz labāk, gribasspēks ir liels. Un pirmie rezultāti sāk jau parādīties(paldies dievam, esmu no tiem cilvēkiem, kas ātri pazaudē svaru un atpakaļ dabūt to ir grūti, tāpat kā grūti pieņemties svarā) Agrāk, kad lasīju visas meiteņu diskusijas, par to, ka liekais svars un neapmierina sava figūra, tad vienmēr tikai pasmējos, jo redz es ēdu, cik gribu, bet figūra kāda ir, tāda ir. Nu re, pienāca arī man tāds laiks, kad nav tik viegli vairs to figūru tādu saglabāt, jo sēdošs darbs, tā kā agrāk biju pieradusi pie sporta, tad tagad pati izjūtu, ko nozīmē nejusties savā formā. Protams, kotletītes un saldumi mani joprojām vilina arī pēc sešiem., bet šīs derības man deva gribasspēku. 😀
