šodien jau atkal grēkoju ar sēdēšanu cosmo.lv vien, jo man taču rīt ir eksāmens, nopietnākais un grūtākais no visas sesijas [nekas esmu nodrošinājusies ar kalnu kafijas un enerģijas dzēriena pudelīšu], tomēr es te esmu, lai padalītos ar iespaidiem un pārdzīvojumiem. šī diena man atgādina amerikāņu kalniņus, jo emocijas lēkā augšup lejup non-stopā. Mans darba devējs šodien bija jo īpaši kretīnisks, tas ir sava veida talants smaidot runāt preteklības un pie tam vēl tā no visas sirds. "Vai saņēmi e-pastu par to lielisko iespēju pieteikties tam fantastiskajam projektam rudenī? Nē, vai cik žēl, ka pieteikšanās jau beigusies… Nu nekas, citu gadu gan jau…" bet apakšā zemteksts: "Ne kamēr es te vadīšu!" Stulbi jau ir, bet ko padarīsi, iespēja tikt pie dažāda veida projektiem jāmeklē apejot augstākstāvošo instansi. Laikam jau jāsamierinās, ka vadība nepiecieš pat pamatotu kritiku minimālās devās. Neatceros kura no jums dārgajām cosmo dāmām man reiz jautāja kā var iepazīties un vispār tik uz randiņu. Pēc šodienas man jau atkal top skaidrs, ka vīrietis nav jāmeklē, bet tas atnāks pats. Iepazinos tramvajā ar vairāk nekā pievilcīgu vīrieti. Vienkārši tiku uzrunāta no viņa puses un tad jau nopļāpājām visu ceļu līdz manai pieturai. It kā jau nekas īpašs bet tomēr ir patīkami, ja Latvijas kautrīgais vīrietis spēj tev pienākt klāt un pateikt, ka labi izskaties [jāņem vērā, ka man šodien mugurā nebija nedz svāri, nedz kleita, kas parasti ir manu panākumu atslēga] Nav man nepieciešami tie vīrieši no malas, jo nu jau vairāk nekā labi un piederīgi jūtos pie rokas Edgaram, tomēr uzmanības apliecinājumi tikai ceļ manu pašapziņu. Jūtos lieliski! šodien mana super-kautrīgā draudzene sataisījās uz randiņu, bet brīdī, kad mīļotais aizčāpoja pēc saldējuma, jau zvanīja man, lai pačīkstētu, cik tas vīrietis ir kluss. Sāku apsvērt domu, ka viņai laikam neviens nekad nebūs gana labs. žēl, jo viņa pati ir ļoti interesanta un patīkami-savdabīga būtne. Atminējos, ka šodien runājot ar istabas biedreni pa vidu sarunai par parlamentārās varas veidošnos Anglijā ieminējāmies arī par pirmajiem un otrajiem skūpstiem. Es neatceros savu otro skūpstu ar pašreizējo vīrieti, vienkārši neatceros un viss. Zinu, ka pēc pirmā bija neliels mulsuma periods kādu laiku, bet tad jau "aidā, noskūpsti mani pie katra luksafora", tomēr, kāds un kad pie velna bija tas otrais nu nevaru atcerēties. Laikam jābeidz domāt par tiem sirsniņas kutinātājiem un jāpievēršas mācībām, jo tūlīt, tūlīt jau sesija būs galā. (l)
