Tu sasildi manu būtību ik reizi, kad es pārāk ilgi esmu aizsēdējusies ēnā, domājot par savām sajūtām, sapņiem un Tevi. Lai, kur arī es nedotos, bēgot no vientulības, lai ko arī es nedarītu, lai izvairītos no jūtām, kas brutāli cenšas ielauzties manā apziņā, Tu vienmēr esi līdzās. Cik pašsaprotami… Tavā dvēselē nav savtības, tu mīli un sildi, neko neprasot pretī. Un labi, ka tā, jo nekas vairāk par sevi pašu man nepieder. Mēs gandrīz nemaz nesarunājamies, tikai izbaudām viens otra klātbūtni. Tu mēdz uzlikt savas siltās rokas uz maniem vaigiem un dziļi vērties acīs. Tādos mirkļos man šķiet, ka es sadegtu, ja tikai iepazītu Tevi kaut nedaudz tuvāk. Domās es vienmēr paceļos virs mākoņiem, lai vēl vairāk sajustu Tavu siltumu, lai tikai ilgāk būtu ar Tevi. Reizēs, kad tu vienkārši nozūdi, es raudu stundām ilgi un asaras samērcē debesis, koku lapas, māju jumtus un ceļu, pa kuru Tev vajadzētu atgriezties – TIK ļoti tas sāp. Mani nomierina vienīgi apziņa, ka Tu nekad nepazudīsi uz visiem laikiem. Tavs cēlums un varenība apbur mani ik reizi, kad atkal parādies pie apvāršņa. Neskatoties uz mūsu tuvību un neprātīgajām alkām vienam pēc otra, Tu ne reizi neesi palicis pie manis pa nakti. Iespējams, ka otrā pasaules malā Tev ir kāda cita, kurai dāvāt savu siltumu. Iespējams, viņa ir tikpat atkarīga, cik es. Un, ja nu tādas ir pat vairākas? Patiesībā, tam nav nozīmes Tu teici, ka mīlestībai neesot robežu, ka sajūtas nekad nebeidzas. Tā dēļ es turpinu gaidīt. Tu esi mana saule. Tevi es mīlu.
