Šorīt kāds sens paziņa mani pamodināja, pieklauvējot pie loga, un apžilbināja mani ar savu siltumu. Neļāva čučēt vairs un lika celties un atvērt aizkarus. Viņš bija izkausējis ledu uz ielām, un pavēris sniega kupenas, lai Es varētu saskatīt pirmos zaļās zālītes stiebriņus. Mans paziņa iebakstīja man ar saules stariņu actiņā un ķirķinādams purināja kaimiņsētā augošā bērza zarus, kuros pēc tam sasēdās pirmie atlidojušie gājputni un sāka čivināt svešās zemēs saklausītas mūziciņas. Pirmoreiz ar viņu satikos pirms septiņpadsmit gadiem, toreiz man bija vien pāris mēneši, un viņš marta pēcpusdienā maigi glāstīja manus pirmos matiņus. Skaidrāk atceros viņu bērnībā, kad rāpjoties pāri kārtējajai kupenai, cerēju, kaut ātrāk nu viņš atnāktu un sasildītu…Un viņš atnāca! Vienmēr! Varbūt dažreiz viņš paslīdēja un aizkavējās brizdams pāri aizsalušajiem ezeriem, reizēm viņam vēl nācās pacīnīties ar puteni un salu, taču vienmēr, vēlāk vai ātrāk, bet viņš bija klāt! Mans mīļais, senais paziņa- PAVASARIS!!! 😛
