Bet reizēm uznāk vēlme palasīt. Sveika, tumšā nakte. Ir pagājuši četri gadi kopš vienīgās reizes manā dzīvē, kad biju nolaidusi rokas un padevusies depresijai. Ir pagājuši četri gadi kopš ļāvos izmisumam un pārdevu sevi kā miesā tā garā. Tolaik taisnodamās – sev un pasaulei – teicu, ka mīlestības vārdā. Bez jūtām jau nebija – bez tām nekad nevar. Un es tiešām ticēju, ka šodiena būs savādāka – melnāka, bezcerīgāka, nespējīgāka. Lasot savu dienasgrāmatu – nespēju noticēt, ka tā rakstītāja esmu bijusi es pati un kur nu vēl pati par sevi. Bet dzīve jau salauž un šajos lūzumus cilvēks kā personība kļūst stiprāks un kā suverēna planēta lielāks. Bija vīrietis manā dzīvē – kas ienāca straujiem azartiskiem soļiem, brīvdomātāja garu, īpatnēju netradicionālu skatījumu uz lietām un pasauli kā esošu parādību. Sākumu atceroties vēl tagad tirpas un idealistiskas ainas. Sākām dzīvot kopā – strauji, nepārdomāti. Un pat neskatoties uz tā laika draugu un ģimenes norādēm, ka drīzāk jāuzmanās es spītīgi turējos pretī. Es spītīgi paliku pie sava un cauri. Vēl nebija pat pusgads, kad attapos viena – draugi novērsās, jo man nebija tādas iespējas ar viņiem tikties – draugs saka, bet bez manis nekur -bet draugi saka – tas nav cilvēks, kurš tevi pelnījis, bez viņa būs labāk. Tagad atceros, pieķeram sevi pie domas – draugs nav tas, kas novēršas un atsakās no tikšanās, aiz necieņas pret otra mīļoto. Jaatzīst, ka savas novirzes viņa bija. Tās tad arī kalpoja par iemeslu bailēm aiziet. Sākotnēji likās, tikai iedzerot viņam aiziet širmis – tikai pēc sliktas dienas, bet vēlāk… Vēl sodien viņš nav spējis pabeigt desmito klasi – jo viņš ir īpašāks kā citi – savādāks. Un es nespēju saprast – kā vārdā es tam veltīju gandrīz divus gadus? Ar otrā gada sākumu sākāš vardarbīgi izgājieni – pēdējais ko spēju paciest bija datorkrēsls tieši sejā. Un tad es nolēmu – ir jādara gals, jo miršu šā kā tā. Pārvarēju bailes un izvācos ar viņa drauga palīdzību. Bet ar to nekas nebeidzās. Vajāšana turpinājās ilgi. Viņš bija visur, kur biju es – pie manas skolas, pie manas mājas – draugu mājām, pat Vecrīgā un Siguldā viņš spēja mani sameklēt. Dažus rītus viņš gaidīja sabiedriskā transporta pieturā, citus rītu pie mana loga ieķēries balkona restēs. Jā, viņš kāpa uz līdz otrajam stāvam. Un vienu laiku dzīvoja teltī zem mana loga… Ziemas laikā. Jā, man bija žēl, jā – es jutos vainīga. Un es zaudēju gandrīz divus gadus – dzīvojot bailēs, maksājot viņa parādus, kārtojot viņa bardaku un zaudējot visus sev apkārt. Akluma vadīta es negulēju, iedzīvojos ēšanas traucējumos – jo naktīs es strādāju, bet pa dienu bija skola. Un starplaikā – ceļš no centra līdz Pārdaugavai – esejas, mājasdarbi un cauras zeķes. Apmātība un bailes. Es esmu mācījusies un zinu, ka tāda nav cilvēka cienīga dzīve, bet kad iedomājos cik daudzas sievietes tajā dzīvo gadiem… Mani pārņem bailes redzot mazo māsu skrienam uz randiņiem. Šodien man, protams, ir cita dzīve – jau sen. Esmu laimīga ar savu Lielisko vīrieti. Bet kad kārto skapi, ne vienmēr atrod dārgumus. Reizēm netīŗas rūtiņu lapas no kāda melna dzīves perioda.
