-1 C
Rīga
piektdien, 22 novembris, 2024

Kad reizem prasās aiziet.

 

Sveika, mīļā Cosmo meitene. 🙂 Vasara ir sākusies un lielais karstums liek bēgt zem gultas. Iespējams šis ir pirmais vakars kad ledus manā citronūdens krūkā turās ilgāk kā pāris minūtes, tas ir labi. Pretējā gadījumā – vasaras nokaitētā zāle jau sāka kļūt pārlieku dzeltena. Bet tas par ko es velējos parunāt ir pavisam kas cits. Par elementāru piedošanu sev. Redzi, es esmu pieaudzis cilvēks, bet tikai ar vienu kāju. Dzīves apvāršņus un mācības nekad nevar zināt tik labi, lai nezinātu labāk. Un reizēm situācijas kurās mēs nonākam ir mazāk atkarīgas no mūsu spējas rīkoties, bet no spējas savaldīties. Taču, katram ir sava reize, kad negribas un reize, kad reakcija ir lēnāka par lietu patieso gaitu. Vai ir jēga nožēlot, šaustīt sevi un mocīt? Jeb labāk piedot un censties analizēt? Sēžot un raudot par savām zudušajām perspektīvām un izniekotajām minūtēm es pēkšņi aptvēru, ka esmu muļķe tāpēc vien ka sēžu. Pirmo reizi dzīvē es jutu tādu spiedienu savā skaustā. Šķita, ka tas var nospiest mani pie zemes līdz galam un un mājās beidzot būs ilgi kārotais dekoratīvais paklājs. Iespējams reizēm saņemties atzīt sev, ka nav vārdiņa "nevaru", ir tikai "negribu" ir grūākais, bet kad tas ir aiz muguras… Var sanākt šmuces un neglītumi – mēs visi esam tikai cilvēki, un nestāstiet man ka bez šmucēm var arī dzīvot. Kā tad jūsuprāt rodas harmonija? Krājas pieredze? Kā bez šmucēm un neglītumiem vispār šajā dzīvē kaut kas var tapt, augt, atīstīties? Labas pašsajūtas pamatā ir līzsvars – it visā. Tādēļ atzīsties sev, par visu – labo, slikto – nenoliedz, ka kādreiz esi kaimiņu dārzā zagusi ābolus un varbūt ne tik vien, bet arī ne pārlieku smuko, bet tomēŗ intriģējošo kaimiņdraudzenes puisi. Bailes no sevis noved apātijā – tas rada bardaku mūsu dzīvē. Pareizi, mūžīgās bailes no apkārtējo nosodījuma. Nerunā skaļi -aprunājies ar sevi. Analizē – audz, cīnies, krīti, un rāpo. Lec iekšā sevī un atzīsties cilvēcībā un celties būs vieglāk. Nebaidies iziet saulē ar celulītu uz kājām, nebaidies pasmieties par lēto lūpukrāsu kuru nopirki, nebaidies atzīties, ka par kurpēm iztērēji visu mēnešalgu. Vienkārši neiespringsti attiecībās ar sevi. Un reizēm nekrāpt ir vieglāk. Un vieglāk ir uztvert dzīvi, ja spēj sev piedod. Jo, ja nespēsi pati sevi piekaut tevi piekaus sveši un tas sāpēs, jo būs jau par vēlu apzināties cēloņus. Tas viss šim vakaram. Jauku sestdienu.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.