Sveikas. Brīdinu šis būs garš teksts, kā jau redzat 😀 . Pa ilgam laikam jūtu ,ka ir ko teikt, ir ko atcerēties. Gribēju izlikt visu kas manī sakrājies. Tas viss krājas un krājas, kamēr arvien grūtāk virzīties uz augšu. Šodien esmu tāda-nekāda. Nav emociju. Tagad tikai klausos mūziku, kas atgādina visu, kas bija. Un jūtu, ka mana pagātnes bagāža ir pārāk liela. Atmiņas ir jaukas, bet… Liekas, ka pati sevi savā viedā mēģinu sāpināt, kā tāda mazohiste un sadiste vienlaikus. Tas kaitina un bieži vien uztrauc. Jo pēdējā laikā vien rodas jautājumi kā būs? būs labāk? vai kaut kas jelkad mainīsies? -Nezinu… We go on our own way…tā tas ir. bet vai tikai tas man liekas sāpīgi? Man nepatīk zaudēt kādu. Bet man nepatīk iestrēgt vienā vietā. Man daudz kas nepatīk. Bet es ienīstu atmiņas. It īpaši tās, kas man kādreiz ikdienā atgādina par to kas varēja, nevarēja būt. Un mana nākotnes plānošana, pirms kaut kas ir noticis es izdomāju 101 lietu kas varētu notikt. Nuu varbūt es tomēr pārspīlēju, bet tā tas ir… Ja vien varētu uz dienu, vai brīdi aizmirst par visām lietām un dzīvot tagadnei un nekam citam, nevienam citam. Pašlaik mūzika ko klausos mani neizraisa nekādas sajūtas. tā vienkārši skan. Jūs jau gan jau paspējāt padomāt, ka esmu problēmām apsēsta vai depresījā iegrimusi. 😀 Tā nemaz nav. Ir tieši otrādāk, jūtos pavisam gandrīz laimīga. Bet vienīgais ,kas mani attur vēl ir mana pagātnes bagāža un atmiņas. Tāpēc tas viss ir jāatlaiž vaļā. Savādāk tas viss velk uz leju. Tas ir beigu sākums. Vai tad ne? Man ir sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Un manuprāt, sākas kaut kas labāks un siltāks. Es tiešām no visas sirds ceru ,ka tā arī ir un būs. Bet man tiešām nepatīk, ka vienmēr ir kāds. Vienmēr. Vienmēr katras dzīvē ir kāds maita , kas padara mūs savādākas un beigu beigās maina visus uzskatus un mūsu uztveri. Izbrāķē. Nu fuj! Kā tā var!? Bet no otras puses skatoties, kāda cita dzīvē arī esam bijušas maitas. [es nerunāju par visām, bet nu lielākoties gan] Un gan jau es arī. Tāpēc , pēc idejas, nevajadzētu nemaz dusmoties. Bet sāpīgi paliek sāpīgi. Es tiešām ceru , ka nepalikšu uz vietas vai iešu uz leju. Es gribu iet augstāk. Un novēlu to visām Jums. Vienalga ,kas notiek apkārt,vai kas notiks- tā tam jābūt.
