Esmu spērusi mazu solīti uz priekšu izvēles ziņā. Laiks piezemēties. Izvēlējos aizbraukt pie tēva uz Latgali. Mums nav diez ko spīdošas attiecības, jo mamma mūs uzaudzināja viena. Un labi mēs viņai esam sanākuši. Tēvam…vecumdienas klāt. Bet lai vai kā, manas bērnības jaukākās atmiņas saistās ar tēti. Mamma- tā bija ikdiena; tētis -svētki. Viņam ir cita ģimene, dzīvojam arī dažādos Latvijas nostūros, viņš ir meklējis kontaktus ar mani, es esmu izvairījusies…Nu jā…tas būs pārbaudījums šovasar atkal satikt viņu. Mans neviltotais prieks ir sportists ar viegli iesirmajiem deniņiem 🙂 kad atceros ,ar kādu iejūtību viņš mēģināja kupēt manu panikas lēkmi, kad nevarēju dabūt vakarā lēcu no acs 🙂 tāds miers un labsirdība, par spīti maniem puņkiem un asarām. Nu ja -beigās, kad viņš ieslēdza gaismu, lēcu atrada pie konteinerīša, kamēr es minūtes 5 ķimerējos pa tukšu aci, ko biju padarījusi gluži sarkanu 😀 Dzīvē jau tā ir tik maz patiesu un īstu attiecību… Un vēl viens prieciņš – māsas mazā meitiņa mani sauc par "die Tante Barbie" (l) tādā čiepstītes balstiņā (l)
