Vasara, kur Tu joņo? Ābeļziedi, jasmīnu un ceriņu kupenas, tad liepas -viss jau bijis, paskrējis un pat piemirsts. Bet gribas vēl. Un atkal. Peldējos lietū -jūrā, īstā Liepājas jūrmalā. Skatījos, kā lietus lāses ietriecas un saviļņo bezgalīgo ūdens klajumu. Pirmo reizi šovasar peldēju. Skaists mirklis -skriet un bezspēkā ļauties viļņiem, lai tevi apņem. Un tā veidojas "vasaras mirkļu vācelīte" -ar šo peldi, ar saulrietiem, pastaigām, griezes dziesmu (diez vai par dziesmu to nosauksi) pļavā, upeņu ēšanu mēnesgaismā, Kalnciema ielas koncertvakari ar I.Ulmani un īstu dubultvaravīksni debesīs, plānās pankūkas ar svaigām zemenēm un aukstu pienu, un vēl, un vēl. Es tevi pazaudēju, un katru reizi atrodu no jauna… Jūtu, ka manī mostas mātišķā mīlestība, tādos lielākos apmēros kā iepriekš. Zinu, dabiski. Vēl jau gribas izdzīvoties, iztrakoties un iepazīt sevi. Ir mirkļi, kad Viņš kļūst tik samīļojams, kā mazs puika, tad arī saku: "Eh, puika mans lielais". Un pati brīnos, kas nu tās par emocijām un nezināmām alkām. Pa šo gadu, uh, kā esmu augusi…dzīvesgudrāka, vai? Izkopju gaumi, it visur- sevis izzināšana. Sāpīgs process, nemelot sev. Tikko noformulēju vēl vienu atklātu domu sev. Bez glaimiem un sarkšanas. Lasu, un pati nesaprotu, kur tajā visā pamatdoma. Haoss…kurā mēs patiesībā tik labi orientējamies.
