Agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek. Tik negaidīti, tik satraucoši, tik asinis sabangojoši. Parasts sestdienas vēlais vakars. Šoreiz pa mājām, pusglāze vīna uz naktsskapīša, gultā žurnāli, fonā klusi guldzina televizors un pa vidu es – izpūrusi un drusku skumja par šī vakara neplānoto vienatni. Pī-pī! Iemirgojas mana telfona ekrāns. Ziņa! Droši vien vīrietis, lai pateiktu, ka ilgojas pēc manis. Tveru pēc telefona un nedaudz viļos – mans platoniskais vīrieškārtas draugs. „Vai varu Tev šovakar kaut ko piedāvāt?”. Atbildu, ka laikam būs labāk, ja viņš vakaru pavadīs ar savējiem (bērniem un sievu), gan jau tikai priecāsies, ka neblandās apkārt (kāpēc viņš raksta, ne zvana?). „Bet man Tevis pietrūkst, pietrūkst Tavu sarunu.” Esmu pārsteigta, viņš nekad nav lietojis šādus izteicienus, turklāt esmu pateikusi, ka šī tēma mums ir tabu. Atbildu, ka nevajag muļķīgi runāt, turklāt mēs jau esam pārsprieduši gandrīz visas iespējamās un neiespējamās tēmas, neko jaunu taču tik un tā nepateikšu, vai tad kaut kas deg? „Bet vai mēs tiešām šovakar nevaram satikties?”. Sāku kļūt burkšķīga. Kas tam vīrietim ir uznācis? Jau vairākkārt esam izrunājuši, ka esam vienkārši draugi un mūsu sarunu seansi nekādā gadījumā nedrīkst traucēt manām attiecībām un viņa laulībai. Ja ir kas ārkārtējs, skaidri un gaiši jāska, kas par lietu. Aizburkšķu, ka mēs to jau esam izrunājuši, vai tad viņš nesaprot, ka mūsu saskares punkti iespējami tikai tādā biežumā, intensitātē un veidā, kādā tie ir šobrīd? „Nu jā, visu saprotu, bet mana sieva mani nesaprot.” Kas tam cilvēkam ir iekodis?! Viņš ir piedzēries, sapīpējies? „Čalīt, varbūt Tu esi tas, kas nesaprot sievu? Mēs par to vairākkārt jau esam runājuši un manas domas zini – vainīgi parasti ir vismaz divi. Neticu, ka tu visus padsmit kopdzīves gadus esi bijis zelta gabaliņš. Visbeidzot, man šķiet, ka tev vienkārši vajag nokārtot savas attiecības jūsu divu starpā, jo tā ir tikai jūsu darīšana un atbildība. Piedod, ka skarbi, bet esmu pret tevi godīga.” Klusums. Telefons klusē, putni aiz loga klusē, pat iela klusa un rāma. Glāze tukša (pa kuru laiku?) un tāda kā drusku vainas apziņa. Tātad tomēr aizvainoju. Tomēr pāršāvu pār strīpu. Kāpēc man vajadzēja būt tika nešpetnai? Viņš taču nekad neko sliktu man nav teicis, tikai puspajokam rājis, sakot – mazuli, tu tiešām esi traka, ka savos gados dzīvo tā, kā dzīvo! Vienmēr visu labāko. Kurš man pēkšņi atveda garšīgās zāļu tējas, kad biju slima un jutos pēc suņa? Kurš man darbā ienesa „Vari”, lai iepriecinātu? Kurš Valentīndienā dūca telefonā mierinājuma vārdus (kā zinādams, ka man tos vajag, kaut gan pēc tiem nelūdzu), kad es kārtējo reizi biju vienatnē? Pī-pī! Telefons tomēr izrāda dzīvības pazīmes. Jā, ir ziņa no viņa! „Piedodiet, bet Jūs visu laiku sarakstījāties ar sievu. Parasti vīra telefonā nespiegoju, bet šoreiz intuīcija nepievīla.” Un tā tālāk. Jā, tad tāda ir sajūta „kā seriālā”. Nē, nav pārmetumu, apvainojumu, jocīgi, pat saņemu uzslavu no viņas. Viņa man neko nepārmetot, jo esot sapratusi, ka vīra vārdi par to, ka viņam nav afēras ar citu, ir patiesība. Tomēr, tomēr. Es jau jūtu to mazo dzalkstījošo greizsirdības dzelonīti. Īlenu tak maisā nepaslēpsi! Lai jau. Kurš gan ir teicis, ka viņai nav tādu tiesību? Atbildu, ka viņa var gulēt mierīgi – mana persona viņas laulību neapdraud ne par milimetru. Viņa atraksta vēl kaut ko (nu jā, arī to, ka tam jāpaliek starp mums) un komunikācija pārtrūkst uz draudzīgas (?) nots. Pēcāk ilgi nevaru aizmigt un domāju. Kā tagad rīkoties? Tas, ka neko neteikšu, ir skaidrs. Vai man tagad vajadzētu visu nogriezt kā ar nazi? Bet – kāpēc? Es ar viņu nemīcos, neguļu, šķirties nerosinu. Un kā es viņam paskaidrošu iemeslu? Vai mana lojalitāte pret sievieti šoreiz nav vienlīdzīga ar nodevību pret viņu? Tik daudz jautājumu. Nevienas atbildes. Pī-pī! Izbīstos. Vai viņa ir pieķerta urķējamies pa telefonu un tagad būs skandāls? „Rietumu frontē bez pārmaiņām un es Tevi ļoti mīlu. 1943. gada janvārī Volhovas purva ierakumos.” Vīrietis. Tomēr iedomājies par mani! Kaut kā viegli paliek. Dažas lietas mēdz sakārtoties pašas. Un kas galvenais – Rietumu frontē bez pārmaiņām. Tieši to man šovakar vajadzēja dzirdēt visvairāk.
