Šorīt nācu uz darbu un izbridu pa kļavu lapām, kas krāsainas gulēja uz asfalta. Tās smaržoja pēc rudens, un es nez kāpēc sajutos kā bērnībā 🙂 Un tad aizdomājos, ka esmu laimīga, jo man ir izdevies sevī saglabāt bērnību 🙂 Vienreiz lēcu pa trepēm pie skolas, kurā strādāju par skolotāju, un viena no meitenēm teica, ka es izskatos pēc 7. klases skolnieces, kurai stundas beigušās 😛 Viens ir tas, ka es neizskatos tik veca, cik esmu, bet es spēju priecāties par sīkumiem. Par to, ka ir saulaina diena, ka man mājās ir krāsns, ko tagad – vēsajos rudens vakaros – varu iekurināt, par rudeni, par foršajiem cilvēkiem apkārt. Ļoti daudzi to neprot, un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir tik viegli 🙂
