Tik saulains rīts aiz loga, karsta kafija uz galda smaržo, pati arī jūtos lieliski. Kas var būt labāks par šādu dienas sākumu? Gandarījums un atvieglojums par apziņu, ka šodien nekur nav jāsteidzas. Beidzot var pakavēties savās domās. Bet vai tas ir vajadzīgs? Domas ir asas kā cilvēku vārdi. Šad un tad tās sāp, sāp no apziņas, ka šo un to vairs nav iespējams mainīt, lai arī cik ļoti to gribētos. Lai gan viss taču notiek ar nolūku. Ticu, ka dzīvē nekas nenotiek tā pat vien, jo katrs satiktais cilvēks atstāj pēdas mūsu dzīvēs, katrs notikums kaut ko iemāca. Neticu, ka tā pat vien nokavēju lidmašīnu un ilgāk paliku Hāgā. Gribās jau ticēt, ka man ir dots papildus laiks, ka Viņam pietuvotos vēl vairāk, lai saprastu ko es vsipār gribu. Esot tālu prom no mājām domas raisās vieglāk, jo neviens tās neierobežo. Šķiet, pat elpot kļuvis vieglāk. Arvien vieglāk saprotu, ko tiešām vēlos, jo ierastie rāmji izzūd. Sāpīgākais ir tas, ka prom būs jābrauc tā vai tā. Tizli, jo šķiršanās sāpēs, jo mājās nemaz negribas atgriezties. Sajūta, ka domas un veselais sparāts paliks te. Ārprāts, kas par slima suņa murgiem man sanākuši, bez loģikas, bez skaidrības. Bet, lai nu paliek, varbūt kāda mani sapratīs, varbūt kāda nē, jo galu galā es nesaprotu pati sevi. Jauku dienu meitenes, lai jums veicas! (l)
